Rīga nav pilsēta, kas būtu slavena ar saviem futbola stadioniem. Droši vien, ja veiktu sabiedrisko aptauju, kādus Rīgas futbola stadionus cilvēks zina, visbiežāk atbilžu vidū būtu „Skonto” un „Daugavas” stadioni. Nav grūti noskaidrot, kur vēl Rīgā mūsdienās notiek futbola sacīkstes, bet ar futbolu pirmskara Rīgā viss ir nedaudz sarežģītāk.

Latvijas neatkarības gados, un it īpaši pagājušā gadsmita trīsdesmito gadu otrajā pusē, futbola popularitāte Latvijā bija ļoti augsta. Ne velti līdzās Virslīgas spēlēm Rīgā notika mači pirmajā, otrajā un trešajā līgā, tāpat bija atsevišķa Jaunatnes līga, populārs bija tā sauktais „ierēdņu futbols” un pirms Ulmaņa apvērsuma arī SSS (jeb strādnieku) futbols. Un līdz ar to būtu tikai loģiski vaicāt – kur tad tās visas neskaitāmās futbola spēles notika?

Patiesībā situācija ar laukumiem pirmskara Rīgā nebija nekāda spožā. Vairumam Virslīgas biedrību savu stadionu nebija (visticamākais, tām bija pieejami kaut kādi treniņlaukumi, bet oficiālas spēles tādos aizvadīt nevarēja), un dīvainā kārtā diezgan bieži laukumi piederēja komandām, kuras Virslīgā nespēlēja. Trīs biedrībām bija stadioni, kas atbilda starptautisku spēļu prasībām – LSB, ASK un JKS stadioni (no šīm vienībām tikai ASK bija pastāvīga Virslīgas dalībniece). Virslīgas spēles varēja aizvadīt arī „Uniona” laukumā, bet ārzemju viesus tajā uzņēma ievērojami retāk. Zemāka līmeņa sacensības tika aizvadītas arī Uzvaras parka laukumā, SIB laukumā, Ķeizarmežā un Rīgas pilsētas stadionā, bet pēdējos neatkarības gados – arī VEF laukumā. Zemāk tiks sniegta detalizētāka informācija par katru no šiem stadioniem.

LSB stadions
Pirmajos neatkarības gados LSB stadions bija galvenā Latvijas izlases bāze. Kopumā šajā arēnā tika aizvadītas 13 izlases spēles, tai skaitā – pats pirmais izlases mačs pret Igauniju 1922.gadā. Vēlākos gados LSB stadions savas pozīcijas zaudēja attiecībā pret ASK un JKS laukumiem, iespējams, tādēļ, ka Latvijas Sporta Biedrībā futbolam nebija centrāla loma, un kamēr pārējie Rīgas stadioni laika gaitā tika pilnveidoti, LSB arēnā uzlabošanas darbi bija daudz lielāks retums. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc pēc 2.Pasaules kara LSB stadions no Rīgas kartēm pazuda, bet tā vietā tagad atrodas Rīgas 49.vidusskola. Tomēr pavisam pazudis futbols no kvartāla, kurā savulaik trīs tūkstoši skatītāju klātbūtnē Edvīns Bārda guva pirmos vārtus Latvijas izlases vēsturē, nav. Tajā pat adresē, kur agrāk bija LSB stadions (Krišjāņa Valdemāra ielā 65) atrodas Rīgas Futbola Skola, un turpat ir arī futbola laukums. Tiesa, vecais LSB laukums atradās tuvāk Valdemāra ielai. Tāpat par zīmi no pagātnes var uzskatīt pieguļošās ielas nosaukumu – Sporta iela (šāds bija tās nosaukums arī pirmskara gados).

ASK stadions
1923.gadā atklātais ASK stadions pārveidotā veidā saglabājies līdz pat mūsdienām. Divdesmito gadu pirmajā pusē tas bija vienīgā alternatīva LSB stadionam kā vieta, kur aizvadīt Latvijas izlases spēles, vēlāk abus šos stadionus izkonkurēja JKS laukums un tikai Ulmaņa valdīšanas gados ASK stadions kļuva par neapstrīdamu Latvijas izlases bāzes vietu. No visiem pirmskara Rīgas stadioniem tieši bijušais ASK stadions ir piedzīvojis vismazāk pārmaiņu. Arī padomju laikos to sauca par ASK stadionu (vienīgi tagad tas bija padomju un nevis Latvijas armijas stadions), bet tagad tas pazīstams kā Latvijas Universitātes stadions. Mūsdienās tajā mēdz notikt Virslīgas spēles, tāpat stadionu izmanto U21 izlase.

JKS stadions
Cik dīvaini tas lai arī nebūtu, bet 85 gadus kopš JKS stadions pirmo reizi uzņēma Latvijas izlasi tas joprojām ir Latvijas izlases bāzes stadions. Padomju laikā šis stadions tika saukts par „Dinamo”, deviņdesmitajos gados novests līdz gandrīz pilnīgai iznīcībai, tas 2000.gadā atdzima kā „Skonto” stadions un šobrīd ir neapstrīdami labākais laukums Rīgā. Pirmās neatkarības gados JKS laukumam blakus atradās mazais laukums, kurā noritēja zemāku līgu futbola sacensības, kamēr centrālajā arēnā vairāk spēlēja Virslīgas vienības un Latvijas izlase. No JKS laikiem stadionā nekas, protams, nav saglabājies, bet pati futbola spēlēšanas vieta ir saglabājusies nemainīga.

Union laukums
Vācu biedrības „Union” laukumā Latvijas izlase spēlējusi netika, bet Virslīgas spēles tajā notika pietiekoši regulāri. Mūsdienās, apmeklējot vietu, kuru par savu mājas laukumu sauca Jānis Bebris, Česlavs Stančiks, Vladimirs Bērziņš un citi Latvijas izlases futbolisti, grūti iedomāties, ka tur kādreiz spēlēts futbols. Tajā pat vietā ziemā atradās viena no Rīgas lielākajām slidotavām, kurā notika arī hokeja spēles. Šajā vietā (Elizabetes ielas sākums pie Kronvalda bulvāra) padomju laikos tika izbūvēta Centrālkomitejas ēka (tagadējais Pasaules Tirdzniecības centrs) un par futbola spēlēšanu šajā vietā pat domāt nevarēja.

Uzvaras parka laukums
Rajons Pārdaugavā, kur mūsdienās atrodas Uzvaras piemineklis, arī pirmskara laikos tika saukts par Uzvaras parku. Atbilstoši Kārļa Ulmaņa iecerēm tajā vajadzēja tapt stadionam ar 25 tūkstošiem skatītāju vietam un kompleksam, kas pārspētu Berlīnes Olimpisko parku. Latvijas neatkarības zaudēšanas dēļ tālāk par projektiem šī lieta netika un šādas ietilpības stadions Rīgā netika uzbūvēts arī vēlākos gados. Taču vēl pirms iluzorā milzu stadiona Uzvaras parkā tika spēlēts futbols, un trīsdesmito gadu otrajā pusē „Uzvaras parka laukumā” (kā to sauca tā laika presē) regulāri notika Rīgas 1.līgas un zemāka līmeņa sacensības. Kur precīzi atradās šis laukums, man neizdevās noskaidrot, bet ticams šķiet variants, ka tas atradās turpat, kur vēlākā „Lokomotīve” (tagad - „Arkādija”). Katrā ziņā pirmskara presē kā šī laukuma priekšrocība atzīmēta tā tuvā atrašanās Torņakalna dzelzceļa stacijai un tramvajam. Pirms 1934.gada 15.maija, šķiet, vairāk šo laukumu izmantoja SSS sportisti. Pēc LFF ģenerālsekretāra Jāņa Mežecka vārdiem, pēckara gados tagadējā Uzvaras parka teritorijā un tiešā tā tuvumā esot bijuši vairāki dažāda izmēra futbola laukumi, iespējams, ka tā arī bija daļa no pirmskara sporta kompleksa.

Rīgas pilsētas stadions
1932.gadā atklātais Pilsētas stadions pirmajos gados futbola spēlēšanai nebija sevišķi piemērots – tā laukums bija pārāk maza izmēra un zemas kvalitātes, un regulāri futbola spēles tajā sāka notikt 1938.-1939.gados, bet it īpaši – vācu okupācijas laikā. Līdzās Uzvaras parka laukumam tas bija otrais stadions Rīgā, kas piederēja pilsētai un nevis kādai privātai organizācijai. Jau padomju laikos kādreizējais Pilsētas stadions pārvērsts par centrālo Rīgas futbola mītni – Daugavas stadionu, kura teritorijā mūsdienās atrodas Latvijas Futbola Federācijā. Deviņdesmitajos gados tas bija Latvijas izlases bāzes stadions, bet pēc kādreizējā JKS stadiona rekonstrukcijas zem „Skonto” vārda „Daugavas” stadionam pienāca ievērojami grūtāki laiki un šobrīd tā statuss ir aptuveni pielīdzināms LU stadionam.

SIB laukums
Strazdumuižas izglītības biedrība (SIB) tika dibināta 1926.gadā, tās futbola komanda spēlēja dažādos gados Rīgas 1. un 2.līgā, līdz 1940.gadā tā pārsaucās par „Juglu”, bet vācu laikā uz šīs komandas bāzes tika izveidots „Auseklis”. Kā futbola vienība Strazdumuiža nebija nekas sevišķs, taču tas fakts, ka tai bija pašai savs laukums, ir ievērības cienīgs. Lai arī „Unionam”, JKS un LSB ne vienmēr viss gāja gludi, tās tomēr bija lielas sporta biedrības, kurās nodarbojās ar dažādiem sporta veidiem un līdz ar to apstāklis, ka tās uzturēja savus futbola laukumus, nebija nekas īpašs. Tikām Rīgas nomali pārstāvošajai Strazdumuižai piederošais laukums, kurā varēja spēlēt 1.līgas komandas, bija kaut kas īpašs. Noskaidrot, kur tieši šis laukums atradās, diemžēl neizdevās – pirmskara Rīgas kartēs tika atzīmēti vienīgi lielie stadioni un Strazdumuižas laukums, kurš, visticamākais, bija vienkāršs klajums ar uzstādītiem vārtiem un varbūt kaut kādu minimālu infrastruktūru, tur neparādās. Visticamākais, līdz mūsdienām nekādas šī laukuma pazīmes nav saglabājušās.

Ķeizarmežs
Latvijas neatkarības pirmajos gados Ķeizarmežam bija milzīga nozīme jaunās valsts futbola attīstībā, jo tur bāzētā vācu futbola vienība „Kaiserwald” bija plaši pārstāvēta Latvijas izlasē un izcīnīja uzvaru pirmajos divos valsts čempionātos. Turpmākajos gados „Kaiserwald” tik labi vairs negāja un arī līgas spēles Ķeizarmeža laukumā notika neregulāri un laukums tika pamatīgi nolaists. Kad trīsdesmito gadu pirmajā pusē tika atjaunota „Kaiserwald” komanda, atsevišķas spēles tā aizvadīja savā laukumā, bet līdz ar komandas atkārtotu likvidāciju Ķeizarmežs no Rīgas futbola kartes pazuda. Taču ne uz mūžīgiem laikiem – padomju laikos šeit atradās RVR stadions, bet jau neatkarības gados atjaunota Ķeizarmeža sporta bāze. Atkal jau nevar ar drošu pārliecību apgalvot, ka Ķeizarmežā futbolu mūsdienās spēlē turpat, kur pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, bet vismaz netālu no vēsturiskās vietas tas spēlēts tiek noteikti.

VEF laukums
Rīgas čempionāta spēles VEF laukumā aizvadītas vismaz kopš 1938.gada, bet īpaši intensīvi to izmantoja 2.Pasaules kara laikā. Tiesa, šķiet, ka VEF Virslīgas komanda savas mājas spēles šajā laukumā neaizvadīja. VEF stadions tajā pat vietā pastāvēja vēl vairākus gadu desmitus, pēdējos gados gan tas bija pamatīgi nolaists, un 2007.gadā – arī nojaukts.

Acīmredzami, stadionu Rīgā arī pirmskara gados nebija pietiekami daudz, un par šo problēmu diezgan regulāri rakstīja arī tā laika galvenais sporta ziņnesis - laikraksts „Sporta pasaule”. Tomēr šādam laukumu trūkumam bija arī savas pozitīvās puses. Tā kā laukumu bija izteikti mazāk nekā komandu, tām nācās savā starpā dalīties un tā bija pavisam normāla prakse, ka „Hakoah” (ebreju komanda) lielu daļu savu spēļu aizvadīja ASK laukumā, RFK visbiežāk spēlēja JKS laukumā un kopumā ar laukumu sadalīšanu savā starpā komandām nebija. Savukārt, no mūsdienu skatu punkta interesants šķiet apstāklis, ka par spīti visām pārmaiņām, kas skārušas Rīgu pēdējo 90 gadu laikā, vairāki pilsētas centrālie futbola stadioni arī šodien atrodas turpat, kad laikā, kad labākais Latvijas izlases vārtu guvējs bija nevis Māris Verpakovskis, bet Ēriks Pētersons un kad profesionālā futbola mūsu valstī nebija principā.

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail: