Atkal ir klāt jūnijs. Studenti kārto sesiju, mazie atpūšas, lielie gan jau turpina strādāt. Vienīgi skolotāji un dažādo skolu beidzēji satraukušies meklē kleitas un uzvalkus. Man, kā skolas tehniskajam darbiniekam, arī jāpiedalās, tas ir, jāfotografē. Neesot ne sveicējam ne sveicamajam paveras interesants skatījums uz notiekošo.

Ja var ticēt vecāku stāstījumam (parasti nevar, bet lai nu paliek), tad padomju laikos viss noritēja operatīvi - absloventi sapulcējās, viņiem pēc kārtas pasniedza diplomus, varbūt kāds vēlējums no skolas vadības puses un viss. Visādas sveikšanas, dziesmas, runas - tas viss izņemts ārpus oficiālās daļas un atstāts pilnīgai pašdarbībai.
Dzirdēts, ka pēc neatkarības atjaunošanas kādā arodvidusskolā operatīvums bijis vēl lielāks - pieci galdiņi, pie kuriem pasniedz diplomus un attiecīgi pēc sava izglītības dokumenta vienlaicīgi devušies pieci cilvēki. Abos gadījumos izlaidums ir notikums ar pavisam skaidru mērķi un funkciju - pasniegt diplomu un pārtraukt skolas gaitas. Nekādu neskairdību, nekāda mulsuma, nekādas apvainošanās.
Vēlāk, arī tad, kad es pabeidzu devīto un divpadsmito klasi, sākās ārprāts. Pēkšņi radi un draugi gribēja publiski parādīt, cik ļoti mīl savus bērnus, bērni - savus skolotājus un skolotāji - savu darbu. Šajā vēlmē jau pašā par sevi nav nekas slikts, vienīgi tas, ka to īstenot mēdz uzticēt literatūras skolotājām. Citiem vārdiem - cilvēkiem, kam asinīs ir ļoti maz cinisma un ļoti daudz patosa.
Ir cilvēki, kam runas par putniem uz ligzdas malas un divpadsmit gadus garo maratonu šķiet bezgala skaistas un aizkustinošas. Šie cilvēki visbiežāk, diemžēl, atrodas skatītāju zālē, nevis uz skatuves, karstu prožektoru gaismā un mazliet neērtos apavos. Pašiem izlaižamajiem tās ir liekas minūtes. Interesanti, ka par risinājumu garlaicībai mēdz scenārijā ievietot priekšnesumus. Un pēkšņi izlaidums pieaug par vēl pusotru stundu. Visvairāk no tā cieš tie, kuri ieradušies apsveikt vienu vienīgu absolventu un citus nemaz nepazīst.
Pēdējos dažos gados izlaidumi ir gan kļuvuši patīkamāki, vismaz manā dzimtajā skolā. Jā, arvien ir muzikālās pauzes, arvien ir sveikšana un arvien tas ir ilgstošs pasākums karstās telpās. Bet tās vairs nav trīs stundas salkana sīrupa, kuru visi klātesošie spēj noskaitīt no galvas. Izlaidums ir pielāgojies mūsdienu apgriezieniem, mūsdienu interneta trenētajiem prātiem. Es nezinu, kā ir citās skolās, citās vidēs, bet manējā iet līdzi laikam. Un par to man ir prieks.

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail: