Ir 2010.gads. Lielo iespēju laiks jeb trekno gadu atraugu laiks. Laiks, kas nebūt nav ne druskas sliktāks, lai padomātu par savu jeb karjeru vispār.

Esmu padomju laiku bērns, laiku, kad vairākuma karjera tika nolemta pašiem karjeras turētājiem neiesaistoties. Daļa tagad māj ar galvām, jaunieši skurinās, lai teiktu, ka tas nav demokrātiski, bet daļa vidējās un vecākās paaudzes nesaskata tajā nekā nosodāma. Pat ne tik senā pagātnē tēvs nodeva savu amatu dēlam, māte meitai, un, iespējams, visi bija apmierināti. Laiks pat nebija tik sens, šī tradīcija tika ievērota arī pirmās neatkarīgās Latvijas laikā.
Kādēļ tā? Redziet, karjeras plānošana ir darbs, kurš jāuzsāk plānot, vēlākais, pēc 9.klases, jo jau skolā bērnam ir jāzina, kuram priekšmetam pievērst lielāku uzmanību, kuru veikt tikai nepieciešamības līmenī. Atceros, cik grūti manam dēlam pēc 9.klases bija izvēlēties, kurp doties mācīties tālāk.
Karjeras plānošana sastāv no vairākām vienlīdz svarīgām sastāvdaļām – sevis izzināšana; darba pasaules iepazīšana un izzināšana; lēmuma pieņemšana un pašas karjeras sasniegumu plānošana jeb plāniņš, kā tikt pie savas karjeras.
Sevis izzināšana šoreiz nav savas glītākās sejas puses noteikšana klases fotogrāfijai. Nepavisam nav viegli saprast, kas vairāk saista Tevi - māksla, darbs ar cilvēkiem, valodas vai zinātne. Tas nav skaidrs pieaugušajiem, kur nu vēl bērniem. Tāpat kā agrāk, arī tagad modē ir dažādi testi, lai noteiktu vēlmi darboties noteiktā darba jomā. Tiek noteikti uztveres tipi, intelekts, vēlamā profesija.  Diemžēl, kā jau vairums testu, arī šie nav precīzi. Kaut jāatzīst, ja jau skolēns par ko tādu ir sācis domāt, vienalga – pats, skolotāja, vecāku, vai draugu - mudināts, ir cerības, ka jaunietis domās, raksies grāmatās, līdz sapratīs sevi, vismaz neskatīsies uz sevi kā svešu cilvēku. Interesanti, cik daudzi no mums, jauni vai vecāki, var pateikt, ka pazīst sevi? Nu tā, līdz mielēm, gan labo, gan ļauno, bez paslēpēm. Laikam jau ne pārāk daudzi, bet te mēs prasām pieaugušo analīzes spējas un domāšanu no bērniem. Cik pašai nav nācies paziņām mēģināt pierādīt, ka izvēlētā profesija vai darba profils neatbilst pašam darītājam. Rezultātā mēs iegūstam darbinieku, kurš atsēž 8 stundas darbā par konkrētu naudas summu, viņām nedeg acis, kad viņš runā par savu darbu, nedeg arī sirds. Un tālāk - tālāk ir valsts, kur neviens ne par ko neatbild, nevienam neinteresē, kas notiek darbā. Bēdīgi. Jauniešiem, paralēli testiem,  tiek ieteikts izpētīt darba sludinājumus, lai saprastu, kuras profesijas ir vispieprasītākās pašlaik, labs mēģinājums, bet kurš pateiks, ka šīs profesijas būs topā arī pēc 2010.gada? Pagaidām Latvijā nav, vismaz man nav zināms, ka tiktu veikta mērķtiecīga karjeras plānošana valstiskā līmenī.  Pavisam nejauši man rokās nonāca informācijas lapiņa par Nodarbinātības valsts aģentūras Karjeras konsultācijas centra darbu. Un kāds velniņš sāka mani kurbulēt, ieskatīties šajā centrā. Varbūt kāds ir apmeklējis šo iestādi un var komentēt, kādus pakalpojumus varu saņemt šajā centrā, vai ieguvums ir tērētā laika vērts.
Kas tad ir tā mītiskā darba pasaule, kā lai to iepazīst? Te nu sākas nelielas problēmas pat man, kura pārkāpusi jau vairāku desmitu gadu slieksni. Izrādās, ka bez šaubīšanās varu nosaukt,  kādi labumi man pienākas no darba devēja, kā darba devējam jānodrošina mana aizsardzība, kas man jādod pretī darba devējam, bet nespēju nosaukt vairākas specialitātes, kurās varētu darboties ar savu līdzšinējo izglītību. Nevarētu teikt, ka mana izglītība dara man kaunu, bet abi iegūtie maģistra grādi ir tā saucamajās „soft” kompetencēs, līdz ar to esmu konkurēt nespējīga biznesa nozarēs. Jebkurā no sludinājumiem biznesa iestādēm viena no prasībām ir grāds uzņēmējdarbībā jeb biznesa vadībā. Un neko nedod tas, ka man ir lieliskas analītiskās spējas, stratēģiskā domāšana un organizatoriskās prasmes, ko nevaru pierādīt, neuzsākot darbu, bet atbilstoša grāda nav. Te nu es tiešām iesaku visiem, ne tikai jauniešiem, neuzkāpt uz viena un tā paša grābekļa, kā to izdarīju es - ja tiešām neesat pārliecināti par savu karjeras ceļu, bet gribas vēl ko studēt, vienu zinātnisko grādu izvēlaties „soft” kompetencēs, otru uzņēmējdarbībā. Protams, padoms neattiecas uz tiem, kurus darbā „siltās vietiņās” iekārtos radinieki.
Savu artavu nepareizā profesijas izvēlē nospēlē  iemīļotie seriāli, gan pašmāju, gan ārzemju. Cik daudzas meitenes gan negrib būt viesnīcas darbinieces jeb masieres kā Marta seriālā „Ugunsgrēks”, un dakteris Hauss, cik jauniešu jau piemēro sevi talantīgā un agresīvā daktera lomai! 
Un tagad, kad esam iepazinuši sevi līdz mielēm vai tikai līdz virsslānim, ir jānoformulē savs sapņu darbs. Tieši tā, jāsaprot, vai gribat strādāt valsts vai biznesa struktūrā, jānosaka vēlamā joma (tām jābūt varbūt divām drošības pēc), jānodefinē vai vēlaties strādāt laukos, vai pilsētā. Jā, arī tas ir svarīgi, jo nebūs jums iespējas strādāt laukos Aizsardzības pakļautības iestādē. Atkal gribas jautāt, cik no mums spēj definēt savas vēlmes darba jomā. Gribas cerēt, ka kādreiz nākotnē Karjeras centru apmeklējums būs tikpat obligāts kā tuberkulozes pote. Ir tik briesmīgi redzēt neapmierinātas sejas darbā, kuras, iespējams, varētu atplaukt smaidā, darot pavisam citu darbu. Un vēl briesmīgāk ir apzināties, ka tādu neapmierināto ar izvēlēto darbu ir milzums. Un te nu vietā ir raksta sākumā uzdotais jautājums- kas ļauns apstāklī, ka bērniem, kuri nezina, par ko kļūt, profesiju nodod no paaudzes paaudzē vecāki? Lai nav jāviļas, jo vecāku darbs lielākai daļai tomēr ir iepazīts. 
Beidzamais posms ceļā uz izvēlēto ir darbības plāna sastādīšana. Kādēļ tas vajadzīgs? Lai nenovirzītos no izvēlētā ceļa. Un jo precīzāks, jo labāk. Norādot  izpildes laiku, papildus zināšanas, kas jāapgūst kursu, semināru  veidā, arī lasot grāmatas. Norādot iespējas, pieteikties praksē potenciālajā darba vietā, iespējas papildināt zināšanas ārzemēs. It kā muļķības, bet - bez plāna iznāks tikai apmuļļāts darba izpildītājs. Protams, iespējams, k tomēr noveicas, un kāds jums pasniedz palīdzīgu roku.
Tieši šajā sarežģītajā laikā ierosinu arī pieaugušajiem pārdomāt karjeras atbilstību paša vajadzībām un, ja nepieciešams, maiņas iespējas. Kāpēc gan ne tagad? Un kad tad? Bailes pazaudēt darbu, jā, ir, bet mūžīga neapmierinātība ar darbu, vai tas atmaksā saņemtos dažus simtus latu? Es, protams, atkal nerunāju par tiem, kuri dara  darbu, kas pašam šķiet bezgala neinteresants, bet saņem par to dažus tūkstošus latu.
Un kā domājat jūs – vai dažu tūkstošu dēļ ir vērts iet uz darbu sakostiem zobiem?

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail: