UNESCO pieaugušo izglītības definīcijā ir iestrādāta šāda atziņa: “Pieaugušo izglītība ir organizēts process, kas pagarina vai aizstāj pieaugušu cilvēku pamatizglītības apguvi, veicina viņu spēju attīstību, bagātina zināšanas, uzlabo tehnisko vai profesionālo kvalifikāciju vai pārkvalifikāciju, pilnveido attieksmes un uzvedību, kas sekmē sabalansētu un pastāvīgu personības līdzdalību sociālajā, ekonomiskā un kultūras dzīvē”. Jēdziens „pieaugušo izglītība” ietver kā formālo (augstskolā iegūto) izglītību, tā arī neformālo (mācību kursos, semināros, pieredzes apmaiņās u.c.) izglītību un ikdienas (jebkura veida informācijas iegūšana no masu informācijas līdzekļiem, draugiem, paziņām, apmeklējot teātra izrādes u.c.)mācīšanos.

19.gs. cilvēcei bija skaidrs, ka ar nelielu skolā apmācītu cilvēku skaitu katrā valstī ir par maz. Radās nepieciešamība ne tikai pēc skolas izglītības sistēmas pilnveidošanas, bet arī pēc lielas pieaugušo daļas papildus izglītošanas. Taču tikai pēc viena gadsimta, t.i., 20.gs. vidū, radās jauna zinātnes nozare izglītībā par pieaugušo mācīšanu un mācīšanos – andragoģija. Andragoģijas pamatmērķis - veikt kompensējošo pieaugušo izglītības funkciju, t.i. zināšanu bāzes papildināšanu; adaptējošo funkciju, t.i. nepārtrauktu profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu, papildinot tās atbilstoši jauno tehnoloģiju ieviešanai, kā arī izglītojošo funkciju, t.i. sniegt pilnīgi jaunas zināšanas pilnvērtīgas dzīves garantēšanai. Tātad pieaugušo izglītības mērķis ir aktīvas, zinošas, pilnvērtīgi darbojošās ekonomiskajā, sociālajā un personīgajā dzīvē personības veidošanās.
Galvenie pieaugušo izglītības pamatprincipi pēc Malcom Knowles (pieaugušo un bērnu izglītības mērķi un pamatprincipi atšķiras):
Vienlīdzība. Visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības mācīties, neatkarīgi no vecuma dzimuma, rases, reliģiskās piederības.
Tolerance. Man ir tiesības uz saviem uzskatiem, bet tev arī ir tādas pašas tiesības. Jo vairāk viedokļu, jo labāks mācību rezultāts.
Partnerība. Gan studenti, gan pasniedzēji ir pelnījuši vienādu uzmanību un cieņu.
Neatkarība. Pieaudzis cilvēks pats var lemt – kur, kad, ko un kā mācīties. Motivācija. Pieaugušais mācās, ja uzskata to par vajadzīgu.
Praktiskums. Pieaudzis cilvēks mācās tādēļ, lai atrisinātu savas problēmas. Pieaugušais apgūst mazāk jaunu zināšanu, svarīgi ir apliecināt to, ko jau zina.
Aktīva līdzdalība. Galvenā mācību forma ir dialogs, viedokļu apmaiņa.
Pieaugušo izglītībā mācības vienmēr ir nepārtraukts cikls, jo katrs mācību process beidzas ar jaunu mācību vajadzību noteikšanu, kurš savukārt sākas ar jaunu pieredzes bagāžu.
Sociāli ekonomiskie apstākļi, zinātnes un tehnikas progress nosaka, ka katram no mums tādā vai citādā formā ir jāmācās visu dzīvi, faktiski nepārtraukti. Būtiski ir tas, ka izglītību šajā kontekstā saprot kā nepārtrauktu procesu, nevis kā zināšanas, kas iegūtas konkrētā laika posmā. Jebkurš cilvēks vajadzību pēc izglītības var apmierināt neatkarīgi no vecuma, spējām, izglītības un profesionālās sagatavotības līmeņa.
Eiropas Kopienu komisija 2006.gadā nāca klajā ar paziņojumu „Mūžu dzīvo, mūžu mācies, kurā teikts, ka Eiropā pašlaik 1/3 darba ņēmēju ir mazkvalificēti, bet līdz 2010.gadam tikai 15%jaunradīto darba vietu būs mazkvalificētiem darbiniekiem, bez tam katastrofāli sarūk jauniešu skaits Eiropā un katrs trešais no strādājošajiem būs vecāks par 60 gadiem. Tātad ir jādomā par kvalifikācijas paaugstināšanu personām, kas vecākas par 40 gadiem. Dokuments noteica arī Eiropas dalībvalstu risināmo jautājumu loku, kas ļautu sasniegt tādus rādītājus, kādi noteikti programmā „Izglītība un apmācība 2010”. Latvijai būtiskākie no tiem – efektīvas pieaugušo izglītības sistēmas izstrāde; pieaugušo izglītības kvalitātes uzlabošana; neformālās un formālās izglītības novērtēšanas un atzīšanas sistēmas izstrāde.
Latvijas Republikas Izglītības un Zinātnes ministrija ar Eiropas struktūrfondu atbalstu jau 2005.gadā uzsāka darbu pie Nacionālās programmas „Mūžizglītības stratēģijas izstrāde un ieviešana”. Nacionālās programmas ietvaros tiek realizēta virkne projektu valstiskā un reģionālā līmenī. Lielākais no tiem Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības projekts „Mūžizglītības stratēģijas izstrāde un ieviešana”. 2007.gadā Latvijas Republikas Ministru kabinets apstiprināja „Mūžizglītības politikas pamatnostādnes” , kas tiek uzskatīts par pamatdokumentu veidojot mūžizglītības politiku valstī.
2008.-2010.gads pieaugušo izglītības jomā, pateicoties ekonomiskās lejupslīdes straujajam tempam, kļuvis par tādu kā nesasniedzamu mērķi, nerunājot par ierindas Latvijas iedzīvotāja iespēju apmaksāt studijas vai pat labus mācību seminārus, ja vien to nenodrošina darba devējs, atliek vien ikdienas mācīšanās, kuras iespējas sarūk no dienas dienā, jo prese ir pietiekami dārga, tāpat arī grāmatas, televīzijā, veidojot pilnasinīgas dzīves ilūziju, tiek rādīti šovi un seriāli, kuru pievienotā vērtība izglītojošā jomā ir samērā niecīga. Viss iepriekš uzskaitītais radījis tādu kā sasaluma stāvokli arī pieaugušo izglītības iestādēs.
Noslēgumā vēlos vien aicināt nepadoties un censties izmatot katru iespēju izglītoties, jo viens nu ir skaidrs pavisam droši- prasība pēc mazkvalificēta darbaspēka sarūk neatgriezeniski un laiki, kad jebkurš darbinieks ir zelta vērts arī diezin vairs atgriezīsies- tepat pie durvīm klauvē lētāks, mazāk prasīgs un, iespējams, izglītotāks darbaspēks.
Izmantotie resursi:
1.„Mūžu dzīvo, mūžu mācies”, Eiropas Kopienu komisijas paziņojums - Briselē, 2006.
2.Ceļā uz mūžizglītību. Mūžizglītības politika Latvijā. – Rīgā, 2007.
3.Mūžizglītības memorands.-Briselē, 2000.
4.Eiropas Komisija: programma „Izglītība un apmācība 2010”/internets
5.UNESCO starptautiskās komisijas ziņojums “Izglītība divdesmit pirmajam gadsimtam”/internets.

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail: