Un tā es izgāju ielās. Laipni spīdēja saule, mašīnās sēdošajiem sniedzot viltus iespaidu par temperatūru tur, ārā, aiz loga, šķiet, arī koki, izdzinuši pirmās lapiņas, palīdzēja paslēpju spēlē. Vējelis draiski šūpojās karogu mastos, piepildot ielas ar sarkanbaltu ņirboņu. Devos uz tikšanos ar draudzeni, baudot maija atnesto pirmssvētku sajūtu.

Kādā ielas krustojumā pie sarkanā signāla piestāja mašīna, mašīnā sēdošie - vīrietis un sieviete - sarunājās, sarunājās arī viņu rokas. Pēc skatieniem, veltītiem man, sapratu, ka nezināma iemesla dēļ esmu kļuvusi par viņu sarunas objektu. Uzsākot ceļu pāri krustojumam, vēl automātiski uzmetu skatu stāvošajām mašīnām, vīrietis mašīnā  pasmaidīja, pacēla īkšķi kā atzinības zīmi, kas nepārprotami bija vērsts manā virzienā. Pārsteigta ieskatījos ciešāk, sieviete mašīnā pasmaidīja un apstiprinoši pamāja ar galvu.
Neesmu ne Džeina Fonda, ne Britnija Spīrsa, par Andželinu Džoliju pat nerunāsim, bet saviem četrdesmit neizskatos slikti. Bet ne jau par to ir stāsts. Šādus komplimentus, ko izsaka vīrieši, bet atbalsta viņu sievietes, esmu saņēmusi divreiz savā mūžā, un tiem man paliks atmiņā for ever. Kādēļ? Tādēļ, ka joprojām Latvijā mīt sievietes, kuras ir tik pašapzinīgas, pašpietiekamas, ka spēj dalīties atzinībā ar citām, spēj izteikt komplimentus un pasmaidīt. Sajutos lepna - ne par sevi, kaut, nenoliegšu, arī par sevi, bet tieši par viņu.
Brīdi padomājiet, kad un kam beidzamo reizi esat teikušas komplimentus? Nē, ne jau tos salkanos, ar pūdercukuru apbārstītos, bet tādus, no visas sirds. Kompliments viena dzimuma pārstāvim ir tāds sevis apliecinājums - Tu redzi, ka kādai ir skaista kleita, un pasaki to, nezaudējot pašcieņu, jo labi saproti, ka arī Tavs tērps ir lielisks. Nespēju gan iedomāties, ka vīrieši viens otram teiktu atzinības vārdus, iespējams, draudzīga sajūsma atkal ir sieviešu priekšrocība.
 Un aizspriedumi! Vai zināt, cik mūsu modernā sabiedrība ir aizspriedumaina? Daļa komplimentu, ko esmu izteikusi, iegrūž mūsu tik modernās sievietes viduslaikos. Kompliments netiek uztverts ar prieku, bet gan ar bailēm – varbūt viņa mani iekāro, varbūt viņa ir lesbiete? Un jau kuro reizi es skaidroju, ka man patīk vīrieši, bet skaistumam manā izpratnē nav dzimuma. Tas vienkārši ir.
 Un tad es iedomājos – katra no mums ik pa brīdim mēģina padarīt sevi labāku, tā tam arī jābūt, jo pašiem kļūstot labākiem, mēs padarām labāku arī apkārtni – ja nu kā vienu no uzdevumiem noteiktu iemācīties teikt komplimentus vai atzinību vai pateikt vismaz 3 atzinības dienā?
Un kāpēc ne? Vasara, šķiet, ir vislabākais laiks iemācīties smaidīt, iemācīties lidot.

Lai jauks Jums un smaidu pilns šis burvīgais laiks – vasara, meitenes!

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail: