Stalti balti torņi... Tas ir tikai viens no nedaudziem Latgales dievnamu simboliem. Šajā reģionā vienmēr ir iespējams atrast ko jaunu. Par to es pārliecinājos, ceļojot pa manu senču novadu piecus gadu pēc kārtas. Ar ko tad izceļas Latgale? Ne tikai ar baltiem staltiem dievnamiem, bet arī koka baznīciņām, maziem lūgšanu namiņiem.

Latgali vēsturiski iedala rajonos, tāpēc man gribētos uzrakstīt par ievērojamākiem dievnamiem Latgales laukos.

Balvu rajons:

Tilžas katoļu baznīca. Izcila koka baznīca ar diviem torņiem celta laika posmā no 1921.līdz 1926. gadam. Tā ir viena no lielākajām koka baznīcām Latvijā.

Baltinavas katoļu baznīca. Tagadējā baznīca ir 3. pēc kārtas, jo iepriekšējās divas bija koka. Tagadējā baznīca celta no 1909. līdz 1931. gadam. Celtniecību pārtrauca gan karš, gan līdzekļu trūkums.

Daugavpils rajons:

Bebrenes katoļu baznīca. Baznīcas celtniecība sākta 1797.gadā. Neorenesanses stila dievnams pilnībā pabeigts 1883. gadā. Pie baznīcas atrodas zvanu tornis, 1.pasaules kara laikā dievnamu izmantoja kā kara hospitāli.

Elernas katoļu baznīca. Baznīca celta 1650. gadā kā luterāņu draudzes baznīca, vēlāk tika atdota katoļiem. Taču leģenda vēsta, ka katoļi un luterāņi apmainījās dievnamiem. Katoļi atdeva Sīķeles dievnamu, luterāņi - Elernas.

Sīķeles luterāņu baznīca. Baznīca celta 1819. gadā. Mūsdienās draudzē ir tikai daži cilvēki, jo novads ir katolisks, ap baznīcu saglabājās seni kapi.

Jaunbornes katoļu baznīca. Baznīcu 1859. gadā cēlis Jūlijs Savickis, kas apbedīts baznīcas dārzā. Baznīcu 1900. gadā pārbūvēja un 1921. gadā atjaunoja. Dievkalpojumi notiek poļu valodā.

Pantelišku vecticībnieku baznīca. Viena no daudzām vecticībnieku baznīcām, celta 20. gadsimta 20. gados.

Vecsalienas pareizticīgo baznīca. No šķeltiem laukakmeņiem celtā baznīca tika uzcelta 1894. gadā. Dievnams atrodas Baltkrievijas pierobežā.

Višķu katoļu baznīca. Baznīca celta no 1908. gada līdz 1925. gadam. Tā ir viena no nedaudzām baznīcām, kurām piemīt bazilikāņu krusta tips. No torņa paveras izcils skats uz Luknas ezeru.

Un tagad – kāpēc mani vispār ir aizrāvusi Latgales baznīcu vēsture? Viss sākās 2006. gadā, kad veicot remontu lauku mājās, nejauši atradu albumu ar 30. gadu bildēm, kur bija redzamas daudzas katoļu un vecticībnieku baznīcas. Vēlāk nolēmu veidot aprakstu par dievnamiem, un tad arī radās ideja pašam apskatīt šos dievnamus.

Pirmais brauciens notika 2006. gada janvārī, tas nebija īpaši veiksmīgs, jo ātri kļuva tumšs un nebija iespējams daudz ko redzēt. Tomēr būtu vērts pastāstīt par brauciena veiksmīgo daļu. Ceļojums bija interesants, jo notika vietā, kur it kā ir Latgale - Daugavpils rajona Pārdaugavas daļā, taču pateikšu iepriekš, ka ainavas ir tīri latgaliskas, daudzi runā krieviski, dažādi vēl latgaliski. Viss sākās nelielā pilsētā - Ilūkstē. Pilsēta ir interesanta, saglabāja sevī īpašu šarmu, iespējams, to veido centrālais neskartais laukums, kuru pēc 2. pasaules kara cituviet palika tik maz... Ilūkstē centrālajā laukumā atrodas katoļu baznīca, kas ir pilsētas dominante, iepretī luterāņu baznīca, kas nav tik skaista, jo ir pārbūvēta. Vēlāk es apmeklēju Ilūksti 2008. gadā, kad gāju svētceļojumā uz Aglonu, tad es pusdienoju draudzes namā un apmeklēju Ilūkstes baznīcas dievkalpojumu. Plašāk par svētceļojumu pastāstīšu vēlāk. Otrais punkts bija Subate. Tur arī saglabājās laukums, pie kura atrodas katoļu baznīca. Ap laukumu joprojām ir redzamas divstāvu mājas ar slēgtiem pagalmiem. Pilsētiņas ziemeļu daļā atrodas Latgalei tipiskās koka mājās un visbeidzot...vecticībnieku baznīca. Tā ir skaista koka celtne ar sakoptu teritoriju. Vispār interesants šķita arī stends par draudzes vēsturi, jo reti kur atradīs līdzīgo. Pats biju pārsteigts, kad redzēju aiz ezera pilsētas pārējo daļu, kur agrāk bija ebreju kvartāli un redzēju pamesto sinagogu. Taču vēl ieinteresēja meža zona, kur atrodas luterāņu baznīca, kas šķita ļoti savdabīga un mierīga. Apkārtne atgādina kādu apvidu kalnos, jo, skatoties uz pilsētu, tā šķiet ļoti maza tā kā pasakā.

Pēc šī brauciena notika vēl daži braucieni, taču vienu es joprojām atceros, braucienu, kas notika 2006. gada jūnijā, brauciens bija plānots uz Ludzu un Zilupi. Ludza, kā zināms, ir senākā Latvijas pilsēta, tā tika dibināta 1177. gadā, Rīga - 1201. gadā. Ludzas dominante ir balta katoļu baznīca ar diviem torņiem, pamanot uzrakstu "ANNO1995", es jutos pārsteigts, jo domāju, ka šai baznīcai ir vismaz 200 gadi, jo tā ir barokāla sakrālā celtne. No baznīcas paveras brīnišķīgs skats uz Lielo Ludzas ezeru un pilsdrupām. Šo visu redzot, rodas priekšstats, ka esmu paradīzē. Lejā pie Baznīckalna atrodas skaista pareizticīgo baznīca, kas atgādina Pēterburgas klasicisma dievnamus. Protams, Ludzā ir arī luterāņu un vecticībnieku baznīcas. Vecticībnieku baznīcai ir interesanta apkārtne, jo 30. gadu bildēs tā atradās pļavā, apkārtnē ganījās govis, taču tagad tā ir ieskauta dzīvojamos rajonos. Tālāk maršruts bija uz Zilupi. Pa ceļam gadījās vēl divi dievnami: Istalsnas un Brigu. Istalsnas baznīca ir mūra divtorņu baznīca, Brigu - koka. Beidzot sasniedzu galamērķi - Zilupi. Zilupe ir pavisam neliela pilsēta, taču ar savu šarmu, tā atgādina Krievijas pilsētiņu, par kurām kādreiz rakstījis Ivans Buņins. Zilupē iebraucot, pa labi redzama pareizticīgo baznīca. Tajā laikā to vēl atjaunoja, taču tagad saka, ka tā esot interesanta celtne ar zeltītiem kupoliem. Dodoties tālāk, ir iespējams redzēt koka katoļu baznīcu. Tā ir majestātiska celtne ar diviem torņiem, pagalms tai ir kluss un sakopts.

Nākamais interesants brauciens notika tā paša gada oktobrī. Tad maršruts bija interesants. Es devos uz Kārsavu, tas ir neliels miestiņš Ludzas rajona ziemeļdaļā, netālu no Krievijas pierobežas. Kārsava ieinteresē ar Malnavas muižu, ar apbūvi, kas gandrīz vai nav saglabājusies, ar katoļu jauno baznīcu, kas celta pie vecas baznīcas un, protams, ar pareizticīgo baznīcu, kurai piemīt krievu kokgriezumu izcilās formas. Tālāk es devos uz Viļaku, kas atrodas vēl tālāk uz ziemeļiem. Pa ceļam es jau pamanīju, cik krasi atšķiras Ludzas rajons no Balvu rajona, jo Balvu rajons atgādina nevis Latgali, bet jau Vidzemes sintēzi ar Krieviju. Pa ceļam ir ciemats Baltinava. Baltinavā ir laukakmeņu pareizticīgo baznīca, kas ir tipiska Vidzemei. Tālāk uz pakalna atrodas mūra katoļu baznīca, kas atgādina pili.

Tālāk atrodas neliels ciemats - Rekova. Rekovā tagad ir divas katoļu baznīcas, viena jauna un liela, viena maziņa un veca. Tālāk dodoties, ir ciemats Škilbāni. Tajā atrodas pareizticīgo baznīca, ap kuru ir seni kapi, ko apjož žogs un oši. Braucu tālāk... Beidzot sasniedzu mērķi - Viļaku. Jau 5 km attālumā pirms Viļakas ir iespējams redzēt divus torņus. Tā, protams, ir katoļu baznīca, pilsētas dominante, tai pietuvojoties, var sajust tās diženumu. Iepretī atrodas neliela luterāņu baznīca, bet vajadzētu minēt par pareizticīgo baznīcu, jo tai ir ļoti daudz kupolu, un tā ir arī baznīca, kurai ir viens no lielākajiem kupolu skaits Latvijā. Ar šo 2006. gada ievērojamākie braucieni beidzas.

  2006. gadā bija daudz aizraujošo braucienu, taču man vajadzētu minēt braucienu no Kārsavas līdz Ainažiem (pa visu valsts ziemeļdaļu). Sākās aukstajā rudens dienā, kad uz zemes bija vērojamas salnas. Kārsavā ir vērojama Latgales mazpilsētas aina, laukums ar baznīcu, šoreiz bija interesanti, ka bija vērojami 2 dievnami. Viens ir jaunākais - otrais vecāks un no koka. Tālāk es apskatīju brīnišķīgo pareizticīgo baznīcu ar kokgriezumiem fasādē. Vispār Kārsavā pēc 2. pasaules kara palika maz apskates objektu, tad devos uz Viļaku - pilsētu triju zemju robežā; Vidzemes, Krievijas un Latgales. Viļaka vēl atrodas Latgalē, taču par Latgales garu mūsdienās liecina tur tikai brinišķīga divtorņu baznīca, kā arī mazliet dzirdama latgaliešu valoda. Par tālāko braucienu īpaši nerakstīšu, jo nekas īpašs nenotika. 2006. gadā patīkams bija brauciens pa Balvu un Rēzeknes rajoniem, kuru laikā es apskatīju dievanmus šajos rajonos, īpaši interesanta šķita Bērzpils baznīca, jo tā atrodas uz mākslīga pakalna, kas ir nostiprināts ar akmens bluķiem. Vēlāk devos uz Gaigalavu, kur atrodas apkārtnes pērle - baznīca, kas ir brīnišķīga garenbūve ar diviem torņiem un rotājumiem fasādē. Ar šo beidzas 2006. gada braucieni, kas bija sākums maniem braucieniem un, kā saka, iesildīšanās. 2007. gads bija pilns braucieniem,  jo gandrīz vai katru mēnesi es biju devies braucienā. Īpaši patīkams bija brauciens aprīlī pa Rēzeknes rajonu - manu zemi. Viss sākās ar Sokolku pagasta vienīgo dievnamu, to atrast ir ļoti viegli, jo atrašanās vieta ir ceļa Viļāni-Malta mala. Staigājot apkārt, jūtu, ka dievnams liecina par sen jau aizgājušu laiku, kad pagalms bija pilns dievlūdzējiem, tālāk devos uz Tiskādiem - ļoti interesants ciemats ar dieviem dievnamiem, 100% ciemata ir krieviski runājošie, kas nav paradokss Silmalas pagastā, jo pagastā 87% iedzīvotāju ir krievi. Tiskados ir divi dievnami: izcila koka vecticībnieku baznīca un nepabeigta pareizticīgo baznīca, kas tiek būvēta ļoti ilgi, no vecticībnieku baznīcas paveras izcils skats uz ezeru, skatoties uz ezeru, var sajust, cik tomēr tuvu ir daba un Latgales gars. Tālāk devos uz nelielu ciematu, Prezmu, kur arī ir dievnams, šoreiz tas ir latgaliešu ciemats, jo ciemata vidū ir stalta laukakmeņu katoļu baznīca. Ciemats ir mazs, tāpēc apskates objektu diemžēl vairs nav, tāpēc nolēmu doties uz Maltu, tas ir sens zirgu pasta mezgls, par ko liecina stacija ceļmalā, ciematā, kurš dzīvo apmēram 2500 cilvēku ir trīs dievnami. Protams, pērle ir katoļu baznīca, kas celta no koka un atrodas pakalnā, apskates vērta ir vecticībnieku atjaunotā baznīca, kas atrodas upītes krastiņā, dodoties uz Maltas kapiem (tikai ne jaunajiem), mēs atradīsim pareizticīgo baznīcu, kas arī ir interesanti celtā guļbūve. Ar to Maltas dievnami beidzas, tādēļ nolēmu doties tālāk uz Zosnu. Tur saglabājās muižas ciemata gars. Tās ir ozolu alejas, muižas kompleksa celtnes un, protams, galma baznīca, šeit tā ir īpaši interesanta, jo ir miniatūra baznīciņa. Tālāk nolēmu doties uz Kaunatu, bet pa ceļam gadījās interesants ciemats - Lipuški, kur ir vecticībnieku baznīciņa uz pakalna, uzkāpjot tajā, paveras brīnišķīgs skats uz Rāznas ezeru - Latgales jūru. Ar to viss interesantais ciematā beidzas, tāpēc dodos uz Kaunatu, kur ir izcila katoļu baznīca ar dieviem torņiem. Tagad ap to izcirta visus kokus un veido akmens pakalnus, baznīcas teritorija ir ļoti sakopta. Ja jau sāku runāt par šo apkārtni, tad vajadzētu minēt arī Ludzas rajona Rundānu un Pildas pagastus, kur atrodas diezgan daudz dievnamu. Tos es apmeklēju vēlā rudenī, kad lapas bija nobirušas un dievnami stāvēja zem kailiem kokiem. Interesanta ir Rundānu katoļu baznīca, kurai vispār nav torņu (tipiska parādība Dienvidlatgalei), netālu atrodas arī divas pareizticīgo baznīcas, īpaši interesanta ir Brodaižas pareizticīgo baznīca, kuras fasāde ir rotāta ar kokgriezumiem, bet Vjortulovas pareizticīgo baznīca ir apjozta ar interesantu žogu, apmeklējot šīs vietas, nāk skumjas, jo palika ļoti maz cilvēku, kaut gan kādreiz cilvēku dzīvoja visai daudz. 2007. gads man īpašs ir arī ar to, ka pirmoreiz gāju svētceļojumā uz Aglonu, īpaši interesanti gājās pa Latgali. Mēs šķērsojām Daugavu pie Dunavas, tad gājām pa Daugavpils šoseju, pa ceļam Gosporu sādžā es redzēju brīnišķīgu dievnamu, kas atrodas pagalma, kā vēlāk uzzināju, dievnams atrodas sādžinieku uzraudzībā. Tālāk dodoties, ceļmalā varēja redzēt smaili, kas pieder Nīcgales baznīcai, ārēji Nīcgales baznīca atgādina luterāņu baznīcu, tomēr iekšējais interjers to neapstiprina. Ejot uz Aglonu, bija iespējams arī apmeklēt dievnamus Kalupē un Viškos. Kalupē - tas ir dievnams bez torņa, taču ar lielu dzelzs krustu. Viškos dievnams vairāk atgādina pili, baznīcai ir stalts tornis. Ar to arī 2007. gada ievērojami braucieni beidzas, tāpēc ir laiks pāriet pie 2008. gada. Vajadzētu minēt, ka 2008. gadā īpaši patīkams brauciens bija uz Daugavpils rajonu. Es apmeklēju rajona pašu dienviddaļu, tātad ciematu Demeni. Apskates vērta ir Demenes katoļu baznīca, kas atrodas uz pakalna un izceļas no visas apkārtnes. Iepretī, krūmos ieaugusi, atrodas Demenes luterāņu baznīca, kas kopš padomju laikiem ir pilnība pamesta. Pabraucot uz rietumiem, es nolēmu apskatīt Zemgales katoļu baznīcu, kas ir iekārtota bij. stacijas ēkā, un tas nav tipiski Latvijai. 2008. gadā man arī bija svētceļojums uz Aglonu, kad es arī apmeklēju Daugavpils rajonu. Pirmais apskates punkts bija Eglainē, kur uz 950 iedzīvotājiem ir trīs dievnami. Katrā ir kaut kas īpašs, katoļu baznīcā - moderna un neogotikas sajaukums, vecticībnieku baznīcā - lauku tradīcijas, bet luterāņu baznīcā - vācu gars. Šo apkārtni man sanāca apmeklēt arī krietni vēlāk, 2008. gada decembrī. Tad es apskatīju Sventi, kurā ir maza laukakmeņu baznīciņa un arī to pašu Eglaini. 2009. gadā man sanāca daudz pabraukāt ar divriteni pa Latgales ceļiem. Es apmeklēju Rikovu, kā arī Paramonovkas baznīcu Silmalas pagastā. Maija brīvdienās sanāca aizbraukt uz Īdeņu - ciematu pie Lubāna, tur bija skaista katoļu kapela uz pakalna, tā bija apjozta ar priedēm. Jūnija man sanāca apmeklēt Vārkavu - savdabīgu ciematu ar savu folkloru, Vārkavā dievnams atrodas Dubnas upes krastā netālu no muižas pils. Jūnijā bija iespējams apskatīt dievnamu Daugavpils rajona ziemeļdaļā, tā bija Krivānu vecticībnieku baznīca, ap to saglabājās sādža. Bija iespējams redzēt Kalupes luterāņu baznīcu, kas ir viena no nedaudzām šajā reģionā. To uzcēla no citiem reģioniem pārcēlušies sēļi, mūsdienās tā darbojas ļoti reti, jo apkārtnē pārsvarā dzīvo katoļi. Pēc pāris dienām sanāca apskatīt Daugavpils rajona dievnamus. Tie man šķita interesanti, jo bija dažādu konfesiju dievnami. Juzefovas baznīca ir interesanta ar savu stilu - tā ir apjomīga mūra celtne, Spruktu katoļu baznīca - no blokiem celtā apjomīgā baznīcā, to var saredzēt krasta otrajā pusē. Pantelišku vecticībnieku veido ap sevi sādžu, atrodas dziļi mežos. Lipnišku pareizticīgo baznīca ir viena no nedaudzām laukakmeņu baznīcām apkārtnē. Krivošejevas baznīca Biķerniekos ir interesanta, jo baznīca ir vienīgais, kas palika no sādžas. No ceļojumiem pa Daugavpils rajonu vajadzētu arī minēt ceļojumu pa Baltkrievijas pierobežu, apskatot pareizticīgo baznīcu Červonkā, kā arī katoļu baznīcu Jaunbornē. Vispār iekļūt Daugavpils rajonā katru reizi ir interesanti, jo ir sajūta, it kā atrodies Baltkrievijā. Košas mājas, izruna - tas viss liecina par Baltkrieviju. Taču vienā vietā vēl joprojām saglabājās vācu gars - tā ir Sīķele. Sīķelē starp priedēm pie vācu dzelzs krustiem ir sena luterāņu baznīca, kas atspoguļo vācu askētiskumu, jo ārēji ir vienkārša, tālāk devos uz Elernu, kur ir balta baznīca, kas nu atkal atgādina par slāvu zemēm. Protams, ja jau runājam par Daugavpils rajonu, nav jāaizmirst par vecticībnieku baznīcām. To rajonā ir ļoti daudz un viena no ievērojamākām ir Voitišku baznīca. Arhitektoniski tā ir vienkārša, taču tā ir jauna un celta kā modernā celtne, ievērojot vecticībnieku tradīcijas, iebūvējot priekštelpu, kā arī plašu lūgšanu telpu. Vēl vajadzētu minēt Viļkeļu baznīcu, jo tā atrodas interesantā vietā. Braucot uz baznīcu, jūties it kā no civilizācijas izgājis, jo pametam Sileni, tad braucam pa pļavām un mežu, vienīga civilizācija ir vecticībnieku kapi, taču, braucot atpakaļ pa citu ceļu, var jau vērot dažas sādžas. Savā rakstā es vēl nebiju pieminējis dažus Latgales rajonus, un tas ir arī Krāslavas rajons. Šo rajonu man sanāca apceļot, jo 2009. gadā tieši no šī rajona centra es gāju uz Aglonu, taču iepriekš arī gadījās patīkami braucieni. Viens no tiem ir uz Robežniekiem - ciematu pašā Baltkrievijas pierobežā. Šis ciems ir kluss un izcils, jo tajā atrodas unikāla pussalā, Marijas statuja starp priedēm un, protams, dievnams, kas izceļas no tuvākas apkārtnes ar savu staltumu. Tad pāriešu pie svētceļojuma, tas sākas ar iešanu uz Skaistu. Kastad ir īpašs Skaistā? Protams, dievnams. Tas ir celts no koka un atrodas starp kokiem uz pakalniņa. Tālāk gājām uz Dagdu, bet pa ceļam sanāca apskatīt maz pazīstamu dievnamu, jo tas atrodas mežmaliņā un tālu lielceļiem, ceļš uz turieni ved slikts, tāpēc to ir iespējams izbraukt tikai vasarā. Ieejot Ludvikovā, jūties kā citā pasaulē, jo viss ir tik mierīgs, tik netipisks mūsu pasaulei. Pret vakaru sasniedzām Dagdu. Tā ir mazpilsēta, kurā vēl joprojām saglabājas ebreju 19.gs. beigu apbūve, tomēr šoreiz tur nav nedz tirdzniecības punktu, nedz šūšanas darbnīcu, nedz sinagogas. Dievnamu ziņā, Dagdā ir vērts apskatīt arī katoļu un vecticībnieku baznīcu. Kas teica, ka Latgale beidzas uzreiz aiz Rēzeknes? Lai uzbrauc uz Ludzu un pārliecinās, ka ir kļūdījies. Latgales koka mājiņu četrstūra pagalmi, baznīca uz pakalna, tas viss veido Latvijas un Latgales senāko pilsētu - Ludzu. Taču šoreiz es nolēmu apskatīt Ludzas rajonu. Sākumā es devos uz Pušmucovu, kur atrodas mūra skaistā baznīca, baznīcā bija svētki, jo svinēja ērģelnieces dzimšanas dienu, tāpēc bija iespējams apskatīt to iekšā, tā man patika, jo tādus mājīgus dievnamus nekad nebiju redzējis. Tālāk ceļš veda uz Krievijas robežas pusi. Aiz Blontu ciemata sākās pļavas, kas pārgāja egļu mežos, neskarta daba, cik tās ir daudz Ludzas rajonā. Pa labi jūs pamanīsiet pareizticīgo baznīcu, ap kuru ir mazi lauku kapiņi, interesanti, no kurienes brauc cilvēki, kuri ir tik sakopuši tos. Tālāk maršruts bija ieplānots uz Līdumniekiem (Aizpūri). Kādreiz tas bija ziedošs ciemats, taču tagad tur palika ļoti maz cilvēku, jo visi jaunieši devās prom, arī citi cilvēki pameta šo ciematu, jo tas šķita mirstošs. Par to liecina arī drūms dievnams, kas atrodas blakus pamestajai ēkai. Paskatoties uz karti, es nolēmu doties uz Krivandu, kur uz kartes bija krustiņš, tātad dievnams, un es nekļūdījos, jo Krivandā ir pareizticīgo baznīca - jauna un ļoti jauka guļbūve. Ar baznīcu ir ļoti sakopta teritorija aiz baznīcas tālumā jau ir redzami robežsargu torņi... Turpinot braucienu, devos uz Eversmuižu, kur atrodas katoļu dievnams, šoreiz arī sanāca apskatīt interjeru, kas šai baznīcai ir grezns, es parunāju ar draudzes prāvestu, kas atzina, ka dievnamam ir nepieciešams remonts, bet naudas nav, jo, viņaprāt, valsts nav ieinteresēta kultūras pieminekļu saglabāšanā... Skumjš sanāca brauciens...

2010. gads pagaidām vēl nav bagāts ar braucieniem, jo notika tikai viens brauciens, tas bija brauciens pa Balvu rajonu. Vispirms es devos uz Tilžu. Braucu caur mežiem pļavām, tad atkal caur mežiem, pļavām un beidzot... Pa kreisi ir redzama torņa smaile, kuras priekšā ir ļoti daudz krūmu, kas traucē no ceļa redzēt dievnamu, tāpēc vajag pabraukt pa vienu ceļu, lai tiktu pie tās. Ciemata centrā starp seniem kokiem ir viena no valsts lielākajām koka baznīcām, tai ir divi torņi. Balvu rajonu ne reti dēvē par unikālās dabas apvidu, un tas nav par velti, jo Sprogu baznīca atrodas egļu mežā, kā arī netālu no straujas upītes, šajos mežos, pēc vietējo vārdiem, laiku pa laikam rodas lāču pēdas, tātad, re, cik interesanta ir Latvijas daba. Pati Sprogu baznīca vairāk atgādina māju, jo tās tornis ir mazs. Ar to pagaidām apskats par maniem braucieniem beidzas.

Veicot šos braucienus, man bija ļoti interesanti apskatīt dievnamus, iepazīties ar Latgales novada būvniecības tradīcijām, cilvēki šajā novadā ir īpaši labi, jo katram latgalietim dievnams nozīmē kaut ko, citos Latvijas reģionos tā nav, jo latgalieši vēsturiski bija tuvu dievnamiem. Šo 4 gadu laikā man nesanāca apskatīt visus dievnamus, jo daudzi palika neapmeklēti, tāpēc centīšos pēc iespējas vairāk apmeklēt dievnamus, lai arī padalītos ar Jums ar šo informāciju. Tāpēc gaidiet manus rakstus vēl, jo interese nezūd.

Redakcijas komentārs. Ar ko, mūsuprāt, publicējamais darbs ir īpašs? Pirmkārt, ar savu autoru, jo šo visu informāciju ir sakrājis pusaudzis reālo ceļojumu laikā, vēlāk papildinot redzēto un fiksēto ar grāmatu informāciju. Turklāt darījis to aiz mīlestības pret Dzimteni, īstās, nevis tās, kura plātās ar saukļiem un karogiem. Paldies tev, Anton, jo mēs, vecāki – un arī daudz vecāki par Tevi, tik daudz uzzinājām, lasot Tavu darbu, ko, cerams, apbrīnos pārējie Polilogu lasītāji. Un vēl kas – Antona Seleznjova, kas mācās minoritāšu skolā, raksts, ir iesniegts skaistā latviešu valodā, lai tulkiem būtu darbs.

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail: