Dažkārt mēs aizmirstam, kas esam patiesībā, jo nepārtraukti cenšamies pielaikot kādu masku. Dažkārt mēs uzlūkojam citus un vēlāmies tēlot viņu lomu. Dažkārt mēs pārbaudām sevi uz izturību, cietību, kreativitāti. Pateicoties šīm darbībām, mēs attīstāmies, apgūstam kaut ko jaunu, atklājam nevis kaut ko sevī, bet arī citos cilvēkos no galīgi neplānotas puses. Kas iepriecina, pastāv vairāk iespēju, realizējot ieceres un ambīcijas, turklāt tas ir pieejams katram, jo būtiskākais ir spēja saskatīt tās. Savādo gan, bet pat ierindas skolēns var, slādams pa ielu ar austiņām un klausoties popu vai roku, nejauši uzdurties priekšlikumam, kas viņu ieinteresēs, vai saklausīt nepārtraukti runājoša skolotāja vārdos, ko noderīgu. Pilnīgi aplam daudziem liekas – ko tad jaunu šīs vecis man spēj pastāstīt? Man jau 18/19 gadi, esmu jau brīvlaikā pastrādājis, grādīgo nobaudījis un arī cita veida pieredze man ir! Esmu jau pieaudzis. Nē, mīļie draugi, par nožēlošanu, bet var būt par laimi, dārgie vidusskolēni, mēs visi dzīli maldāmies.

Četri jaunieši, par kuru darbību vēlāk tiks stāstīts, augšminētajiem “varoņiem” it kā nelīdzinās, bet ....
Tātad, četri pusaudži nolēmuši iedzīvoties pieaugušo lomās, uzspēlēt “uzņēmējus”, “priekšniekus”, “partnerus”.
Divi no viņiem uzskata par atskaites punktu Junior Achievement Latvija (JAL) semināra apmeklējumu, par kura mērķi kalpojam vēlme informēt skolēnus par gadāmajiem pasākumiem, semināriem un festivāliem, tiem kas vēlās izmēģināt savus spēkus jaunu uzņēmēju lomā. Gūstot neatsveramo pieredzi vadībā, marketingā, tirgus pētījumos utt.
Nedaudz no interneta resursa: JAL ir Yung Enterprise Europe Pārstāvis Latvijā. Kopš 1991. gada JAL nodrošina daudzveidīgu biznesa izglītības servisu un praktiskās darbības pieredzi programmas. JAL misija ir veicināt Latvijas tautsaimniecības attīstību, iesaistoties jaunatnes izglītošanā, uzņēmējspēju veicināšanā un jaunās uzņēmēju paaudzes veidošanā, mācību procesā sasaistot teorētiskās zināšanas ar praksi atbilstoši mūsdienu ekonomikai Latvijā, Eiropā un pasaulē.
Jaunieši piedalīja semināra, kurā tika pārsvarā reklamēta skolēnu mācību firma (SMF) un šāds darbības veids viņus ieinteresēja, jo, lūk, tas ir ilglaicīgais JAL piedāvātais projekts, piedaloties kurā, iespējams apgūt pieredzi ekonomikas vairākas jomās, jo cita veida projekti palīdz apgūt tikai vienu konkrētu jomu, teiksim marketingu. Jauniešu maksimālisms mudināja uzsākt kaut ko tādu, kas ļautu apgūt visu un uzreiz, secīgi atbilstošais bija tieši SMF.
Atkal atgriežoties pie interneta resursa: SMF ir programma, kas darbojas visa mācību gada garumā. Skolēni atver savu uzņēmumu ar iespēju veikt tirdzniecību, un oficiāli reģistrē šo uzņēmumu Latvijas reģistrā. Uzņēmuma darbībai uzlikti daži ierobežojumi, konkrēti, gada apgrozījums nedrīkst pārsniegt 10 000 Ls , bet visai tirdzniecībai jānotiek speciālajos tirdziņos (JAL organizētos). Savukārt grāmatvedībai un atskaitēm paredzētas speciālas blankas un speciālas grāmatvežu programmas.
Ideja... Ideja? Ideja!

Idejas būtība īsumā: jauna veida interaktīva tāfele, kā alternatīva, jau tirgū esošajiem paraugiem.
Divi jaunieši, kas uzgāja šo ideju, paši apgalvo, ka to ir zināmā mēra atcerējušie, proti, ideja it kā lidinājās gaisā, vienīgais nav bijis pietīkama iemesla tai pieķerties nopietni. Kā sacīja šie jaunieši, saprazdami, ka ideja ir daudzsološa, viņi analizējuši situāciju, saprata, ka tomēr ar kādu būs jādalās, lai cik ļoti negribētos darīt, jo nav iespējams tikai pašiem veikt visu. Proti , jārēķinās, ka būs jādalās ne tikai darbos, bet arī panākumos. Jebkura domājoša būtne saprot, ka sapņa (idejas) iemiesošanai grūti klājas pat pieredzes bagātam cilvēkam, kur nu vēl pāris skolēniem, kuru zināšanu bagāža ar grūtībām atsver viena pieauguša zināšanas un pieredzi. Pat gadījumā, kad skolēns ne būt nav āmurgalva, taisni otrādi, domājošs, protošs, zinošs. Mūsu autoriem pieticis saprāta steigā apgādāties ar komandu, lai sadalītu darbu un darbības sfēras. Jo vairāk cilvēku, jo vairāk roku, acu, vairāk “pelēkas vielas”, un gala beigās, būs vairāk naudas iespējamam projekta finansējumam, un vairāk sakaru, ko varēs izmantot.
Tātad jāmeklē palīgi! Šķiet, ka tieši palīgu atlases momentā tika pieļauta sākotnēja kļūda. Tiem jābūt klasesbiedriem – super! Tiem jābūt cilvēkiem, uz kuriem varētu paļauties – kā tad savādāk? Tie būs mūsu draugi ... Tā arī bija liktenīga kļūda. Skaidrs, ka lietišķās un profesionālas attiecības savērpās tādā mezglā, ka rezultātā ne par profesionālajām, ne par draudzīgajām attiecībām runāt vairs nevarēja. Lūk, tagad komandā bija četri cilvēki, un darbs varēja sākties.

Operācijas sākums

Sāksim stingri sadalīt pienākumus. Strīds!
Sadalīsim kompānijas daļas – kam cik (saskaņā ar atbildību, kas gulstas). Strīds!
Strīdi, strīdi, strīdi, bet tās taču ir tikai sākums! Kaut kā esam tikuši pāri...
Kolektīva vīrišķīgā daļa cītīgi pieķērās paša produkta (iekārtas) pārveidošanai un pilnveidošanai. Darbā rūķi pulējās dienu un nakti, izdomāja dažādus variantus, dalījās idejām, studēja rasējumus un datorprogrammas, lai varētu veikt precīzāku modelēšanu. Darbs kūsāja. Viena bezmiega nakts nomainīja otru. Kolektīva sievišķīgā daļa studēja internetu, ekonomikas mācību grāmatas, ekspluatēja ekonomikas skolotāju, kurš gan ar to bija apmierināts.
Informācija par konkursu, kam būtu jānotiek tuvākajā nākotnē, proti, Ideju Kausam, sakāpināja darboņu ambīcijas.
Nedaudz no interneta resursiem: Ideju Kauss ir biznesa ideju konkurss, kas domāts jauno uzņēmumu veidošanas stimulēšanai, tādējādi kāpinot Latvijas ekonomiku. Par konkursa dalībnieku var kļūt jebkurš Latvijas iedzīvotājs, kas sasnidzis 18 gadu vecumu. Iespaidīgas naudas balvas (pirmās vietas ieguvējs saņem 5 000 Ls). Ievērojams fakts, konkursa dalībnieku vidējais vecums ir apmēram 27 gadi.
Par nožēlošanu, šo informāciju mēs uzzinājām tikai pašā pēdējā brīdī, burtiski parīs dienās pirms dead line, kad vēl varēja iesniegt pieteikumus. Secīgi, pieteikums tika rakstīts steigā uz ātru roku, un nekāds gatavais produkts mūsu rīcībā nav bijis. Domājams, ka daļai citu konkursantu stāvoklis bija līdzīgs. Rezultātā aprakstā pozitīvais tika nedaudz izskaistināts, skaitļi nebija aprēķināti līdz galam, bet pašu gala produktu pārsvarā veidoja tā daļēji sapņains tēls. Uz to brīdi svarīgākais bija – iepatikties žūrijai, lai ideja nonāktu starp atlasītajām. Savukārt informāciju varētu piestrādāt un pielabot. Manuprāt, šis “pa kaklu, pa galvu” un “pašā pēdējā brīdī “ iezīmēja organizācijas turpmākas pastāvēšanas likteni. Vai tā bija apstākļu sakritība, vai liktenis, vai darboņu pieredzes trūkums, kas to lai zina? Šķiet, ka te nospēlēja visi trīs faktori un tie nav bijuši jauniem biznesmeniem pietiekami labvēlīgi.
Pirmo posmu veidoja paša pieteikuma iesniegšana, un par lielu pārsteigumu izrādījās, ka bija izdevies tikt līdz otrajai konkursa kārtai. Tas deva apstiprinājumu idejas kvalitātei un pārliecināja, ka ar tās realizāciju ir vērts nodarboties – ja jau arī citiem tā liekas saistoša. Papildus “dvēseli sildīja” apziņa, ka no 559 iesniegtiem risinājumiem līdz otrajai kārtai bija tikušas tikai 204 idejas. Savukārt, lai tiktu uz trešo kārtu, bija jāuzraksta biznesa plāns. Uzdevumu sarežģīja tas, ka ne tikai neviens no komandas nekad neko līdzīgu nebija darījis, bet arī noteikumi, kurus konkursa organizētāji izvirzīja šīm plānam. Vai nu viņi vadījās pēc vēlmes mazāk lasīt, vai nu pēc kā cita, bet dokumenta saturs tika stingri ierobežots. Manuprāt, ir cietsirdīgi likt iekļaut saturu noteiktā zīmju skaitā, un kā tu ar to tiksi galā – tā ir tava problēma. Ja šis skaits ir tikai 300 vārdi, bet tev jāatbild uz kādiem 7 jautājumiem, tas šķiet dažkārt nereāli, rēķinoties ar to, ka vienzilbīga atbilde neko neizsaka. Grūti gāja gan nedēļas laikā, strādājot 4-5 stundas, finanšu direktore ar mammu cīnījās ar šo biznesa plānu. Turklāt, pieteikumā vajadzēja uzradīt plānot naudas plūsmas tuvākajos piecos gados, ko bez mammas – grāmatveža līdzdalības vienkārši veikt nebūtu iespējams.
Radās pārliecība, ka konkursā jāuzvar, kā nekā ideja taču tika akceptēta. Pašu pārākums likās neapstrīdams, un to papildināja sakāpinātais pašvērtējums. Zvaigznes krīt rokās no griestiem. Tomēr liktenis visu salika savās vietās. No trešā posma nebija ne smakas. Vai nu sāncenši biji stiprāki un pieredzes bagātāki, vai nu biznesa plāns bija vājš, atliek tikai zīlēt.

Dedzi, liesma, nenodziesti!
Divas dienas pirms biznesa plāna iesniegšanas Ideju Kausa konkursam, pienāca paziņojums, ka tieši pēc divām nedēļām JAL organizē pirmo tirdziņu, kura prasībās ietilpa dažāda veida reklāmas materiāli un kaut cik ciešama izskata produkts. Kā saprotat, ne no viena, ne no otra nebija ne ziņas, ne miņas. Proti, iekārtas teorētiska izstrādne jau eksistēja, bet produkta reāla parauga vel nebija. Saistošo materiālu saraksts radās ātri: reklāmas bukleti, vizītkarte, roll-up stends un pildspalvas ar logotipu ( te nostrādāja loģiska pieeja, ka visi mīl dāvanas par velti). Savukārt, ar paša gala produktu viss izskatījās drūmāk: pirmkārt, vel nebija gatavs neviens iekārtas korpuss, tā pat nebija neviena strādājoša eksemplāra, kā arī iztrūka tāds programmas nodrošinājums, kas piešķirtu produktam īpašas iezīmes. Secīgi, “direktora – programmētāja” priekšā, bija nevis viens uzdevums, bet vairāki: uzrakstīt programmas nodrošinājumu, uzzīmēt korpusu un saistīties ar tuvāko Biznesa inkubatoru, jo tā bija vienīga iespēja izdrukāt korpusu, kā arī datorā uzzīmēt logotipu un visus “piesaistes” materiālus. Jāatzīst, ka meitenes, kuras izstrādāja pašu logotipu un visu reklāmu, fotošopa jomā diemžēl bija pilnīgi tukšas vietas. No otras puses, jo vairāk grūtību tu pārvari, jo rūdītāks un pieredzes bagātāks tu kļūsti. Un vai tad tās nav galvenais?
Nedaudz no interneta resursiem: Biznesa inkubators vienlaikus piedāvā jauniem uzņēmējiem gan telpas, gan kompleksus risinājumus, tādējādi veicinot iespējas pāriet no inovāciju idejām un tehnoloģiskām izstrādnēm uz gala izstrādājumiem ar augstu pievienoto vērtību.
Četras dienas pirms pirmā tirdziņa sākuma daži skolotāji mūs “aplaimoja” ar jaunumu: “Vai zināt, ka pēc trim dienām mēs braucam uz Maskavas “ideju izstādi” un mēs jau esam jūs piereģistrējuši, kā dalībniekus? Nepieciešami reklāmas materiāli un videoklips. kā jūs līdz tādām esat aizdomājušies un kādēļ.”. Cerams, jums skaidrs, kāpēc vārds aplaimoja ielikts pēdiņās, jo uz visām četrām galvām, kuras jau tā pēdēja mēneša laikā maz dabūja gulēt, mati sacēlās stāvus. Tomēr, pateicoties sakariem, dabiski ne jau pašu, bet vecāku, rekordīsajā laikā bija izdevies apgādāt braucienu ar visu nepieciešamo. Rodas jautājums: vai šāda “gadījuma pēc” traucējumu sagādāšana apkārtējiem nemēdz pārvērsties tendencē? Un kādu mācību Jūs būtu guvuši no šīs situācijas?
“Tehnisko direktoru”, iespējams, mocīja tādi paši jautājumi, kad viņš ar riņķiem zem acīm, 5 no rīta, pabeigdams pirmo iekārtas modeli, lieliski saprata, ka viņam pēc dažām stundām jāiet uz skolu, turpretī, kolēģi dosies uz izstādi prezentēt viņa tikko rūpīgi salikto paraugu. Šajā situācijā viņa kolēģi nebūt nav vainojami, jo atbilstoši izstādes nolikumam kompāniju drīkstēja pārstāvēt tikai trīs cilvēki, tomēr šī notikuma sekās vainojami arī viņi. Saprotams, ka, sadalot attiecīgās vietas, katrs dalībnieks ar bērna naivitāti sacīja (iespējams, ne katrs ticēja), ka par nākošā tirdziņa dalībnieku obligāti kļūs tas, kam šoreiz piedalīšanās ir gājusi secen. Atkārtošos – toreiz nevienu no trim braucējiem vainot vēl nedrīkstēja. Tomēr vēl kādam “pagaidu palicējam” derētu jau toreiz sākt ausīties, it sevišķi tad, kad kļuva skaidrs, ka nevienā no turpmākajiem pasākumiem (izstādēm, tirdziņiem) tehniķis netika ņemts. Būtībā viņa pakalpojumi kļuva lieki, bet tas tika traktēts kā “viņš acīm redzami zaudēja par darbu interesi”. Saproti, draugs, kad virtuālais kļūst par reālo, spēles noteikumus nedaudz koriģē...

Mīlestības pārvērtības
Panākumi. Panākumu garša. Panākumu aromāts. No panākumiem reibst galva. Balvas, goda raksti, simpātijas un publikācijas dažādos izdevumos, ieskaitot “Izglītību un kultūru” ar fotogrāfijām, intervijas, raksti vietnēs, diskusijas blogos gan par, gan pret – viss bira pār jaunuļu galvām kā no pārpilnības raga. Kas vēl glaimoja patmīlībai – atpazīstamība, jo aizvien vairāk cilvēku izstādēs, tirdziņos un citos pasākumos tuvojās kompānijas stendam ar saucienu: “Es taču jūs pazīstu!” vai “Esmu par jums jau dzirdējis!”. Atpazīstamība un panākumi. izrādās, nebūt neveicina sapratni pat tik mazā kolektīvā. Jā, jā, kolektīvs turpināja dalīties, tagad trīs cilvēki sadalījās divās partijās. Pirmo veidoja direktors un komercdirektors(e), (tālāk tekstā “d” un “k. d”), otru – finanšu direktors  (e), tālāk tekstā (f. d). Firmas dibinātāji  “d” un “K. d” sapņos jau redzēja bagātu, nu ļoti bagātu nākotni. Secīgi, jo mazāk dalībnieku – jo lielāks guvums palicējiem, un līdz ar to labklājību sološās pārrunas ar iespējamiem investoriem jau risinājās reducētajā sastāvā, proti, līdz skaitlim 2.
Katrs no mums ir brīvs cilvēks, kamēr viņš nekur nav nopietni saistījies. Tomēr, uzsākot darbību kā “amatpersona”, būtu vēlams jebkuru informāciju, kas ir būtiska tavam biznesam, darīt zināmu partneriem – ja, protams, tiek liktas cerības uz nākotnes plānu izdošanos. It īpaši, piešķirot partnerim hipotētisku daļu biznesā, kaut mutiski, diez vai vērts savus solījumus pēkšņi uzskatīt par nebijušiem, vismaz demokrātiskajā sabiedrībā tā rīkoties ir aplam. “Tas nav bijis noziegums, tā bija kļūda.” N. Makjavelli
Skaidrs, ka arī “f. d.” visai drīz piedzīvoja tehniķa likteni. Moris savu padarījis. Bet neskumsim, jo tieši te sākas visinteresantākais. Cietušie un noraidītie nemaz tādi nav, jo viņi pietiekami agri guvuši mācību, kas nākotnē var izrādīties noderīga. Katrā ziņā, tehniķis turpmāk lietišķās attiecības ar draugiem kārtos rakstiskā un apstiprinātā veidā, bet “f. d”, savukārt, citreiz rīkosies tālredzīgāk nevis iekšēji priecāsies, ka vājākais ķēdes posms nav bijusi viņa. Un vēl – interesanti, cik ilgi pastāvēs pārpalikusi savienība? Kas to lai zina...

Epilogs

Ja Jūs teiksiet, ka visas likstas piemeklējušas varoņus tikai tādēļ, ka viņi bijuši jauni, naivi un nepieredzējuši, un pieaugušie cilvēki būtu rīkojušies savādāk, Jūs smagi kļūdāties. Apskatieties apkārt, un redzēsiet, ka šādas situācijas sastopamas visapkārt..
Domājat, stāsta varoņi ir bērni?
Nekā, bērneļi sen izauguši....

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail: