Kādā veidā sabiedrība, un vispirms, vecāki, var veicināt bērna prasmi pārvarēt bailes un atrast savu atbilstīgo vietu pasaulē?

Te iztirzāsim divus ceļus (pieejas), kuru izvēle atkarīga lielā mērā no tā, kā mēs paši atbildam uz jautājumu, kas ir cilvēks. Ja mēs vadīsimies no humānistiskās pieejas, proti, no tā, ka cilvēks pats par sevi ir visa mērs, mērķis, būtībā aktīvais, radošais, mīlošais un domājošais iemiesotais dabas spēks, tad:

1. baiļu sajūta jāminimizē. Bērna un vecāku kontaktēšanās laikā vecāki izvairās bērnu biedēt ar briesmām. Pat gadījumā, ja viņus satrauc bērna drošība, vecāki cenšas bērnu pasargāt, bet savās bailēs ar viņu nedalās. Vecāki pārliecināti paši, un cenšas pārliecināt bērnu par to, ka bailes drīkst parādīties tikai ārkārtējās situācijās;

2.dažkārt bērns sāk no savām bailēm kautrēties vairāk nekā vajadzētu, un tad vecāku labvēlība palīdz atbrīvoties no šāda sekundāra efekta.

3. vecāki cenšas kompensēt bailes. Ja viņiem tīšām vai nezinot gadījies bērnu pārbaidīt, viņi cenšas izlīdzināt savu vainu caur paskaidrojumiem vai atvainošanos, sakot, ka nebūt nav gribējuši to iebiedēt. Viņi tāpat cenšas atjaunot draudzīgas attiecības ar bērnu.

4.bērnam māca būt iecietīgam pret savam bailēm. Tas nozīmē, ka gadījumos, kad bērns ir nobijies, vecāki cenšas iemācīt bērnam tikt vaļā no nospiestā garastāvokļa, mēģināt to pārvarēt. Tas iespējams, ja vecāki paši prot kaut kādā veidā tikt galā ar savām bailēm, ir iecietīgi pret savām un citu bailēm;

5. bērnam māca pārvarēt bailes pretdarbībā. Daktera vai zobārsta apmeklējums, sadursme ar kaušļiem ir tādi gadījumi, kad jāmācās aktīvi pārvarēt bailes, uzbrukt nevis atkāpties. Šādi rīcības soļi ideālā spēj pāriet bērna prasmē pārvaldīt savu rīcību. Jārūpējas par to, lai bērnam nebūtu hronisko baiļu – kaut vai pret to pašu zobārstu, jo hroniskās bailes var kļūt par neveselīgu simptomu.

Šāda pieeja veicina personības tapšanu, paaugstina ticību Sev un sava radošā potenciāla realizācijai.

Savukārt, vadoties no “normatīvās pieejas” vai domas, ka cilvēks sevi uzskata par sabiedrības daļu, kura realizējas caur pakļaušanos normām un paražām, kas valda sabiedrībā, bet pašvērtējums ir drīzāk traucēklis, tad:

1. baiļu sajūtu nebūt necenšas minimizēt. Vecāki savus kontaktus ar bērnu veic pārliecībā, ka iebiedēšana ir socializācijas pamats (zināmā mērā pielāgošanās apkārtējai videi). Kad vecāki paši ir iebiedēti, viņi nodod bailes savam bērnam, bet iebiedēšana var tikt izmantota kā pakļaušanas instruments;

2. vecāki uzskata, ka bailes nav kaitīgas. Bērns tādējādi kļūst vēl bailīgāks, jo vecāki bieži vien izmanto bailes audzināšanas nolūkos, izmantojot standarta frāzes: “Ja tu..”, kurai seko bieds;

3. nav nekādas baiļu kompensācijas. Ja vecāki nezināšanas dēļ vai tīšam ir bērnu nobiedējuši, viņi necenšas sniegt paskaidrojumus vai atvainoties. Vecāki uzskata par dabisku, ka bērns iemācās pakļauties sabiedrības (uzvedības) normām caur bailēm un baiļu sajūtu;

4. Bērnam nemāca apzināti pārvarēt bailes. Godīgi sakot, daži normatīvās socializācijas veidi, it īpaši tie, kas vērsti uz neatlaidības, stingrības vai patstāvīguma izstrādāšanu, cenšas iemācīt bērnam pārvarēt savas bailes, bet šajā nolūkā izmanto kauna sajūtu un citas negācijas attiecībā uz bailīguma nosodīšanu. Arī citi normatīvās socializācijas tipi pasvītro, cik ļoti būtiskas ir bailes kā atturēšanās līdzeklis (no kādas rīcības), tādējādi motīvs baiļu mazināšanai iztrūkst;

5. bērnam nemāca izrādīt pretestību baiļu avotiem – vai nu ignorējot šādu iespēju, vai nu piešķirot šādai rīcībai raksturu, kas bērnam šķiet nepatīkams;

6. vecāki pārāk maz pievērš uzmanību tām pazīmēm, kas liecina par to, ka bērnam ir bailes. Viņi, kā likums, ir vienaldzīgi pret attiecīgām izpausmēm, ignorē tās vai mazina bailīgā noskaņojuma nozīmi. Līdz pat tam laikam, kamēr bērna uzvedība un izturēšanās kaut cik iekļaujas normās (nolikumos), vecākiem nerūp, par kādu cenu šī atbilstība tiek panākta.

Rezultātā arī socializācijas procesu (kas, pēc būtības, veido prasmi un zināšanas Būt ārējā pasaulē) iespējams aprakstīt, izmantojot divus atšķirīgus ceļus vai pieejas. Tomēr nevienu no tiem nedrīkst uzskatīt par ideālu un vienīgo patieso. Reāli izmantojamās socializācijas metodes, ko pielieto vecāki, veidojas pietiekami brīvi un plaši, izmantojot gan humānistiskas, gan normatīvās pieejas un to kombinācijas atkarībā no situācijas un vecuma posma. Optimālo pieeju un socializācijas metožu izvēle ir un paliek par vienu no būtiskākiem uzdevumiem psiholoģijas zinātnē un īsto Vecāku ikdienas darbībā.

Mēģinot izdarīt kopsavilkumu, mēs varam konstatēt, ka bailes ir emocijas veids, kas robežojas ar izbrīnu – izbīli un pārsteigumu – uzbudinājumu. Tā kā bailes visbiežāk cilvēkam izrādās traucēklis, līdz ar to jācenšas noteikt baiļu dabu, rašanās iemeslus un būtiskākais – pārvarēšanas metodiku. Savukārt, būtu aplam apstrīdēt to faktu, ka dažas “iedzimtās” bailes zināmā mērā pat ir ļoti noderīgas, tomēr galvenais – iemācīt cilvēkam kopš bērnības šīs bailes kontrolēt. Citas bailes (iemācītās vai iedomātās) nepieciešams ne tikai mācēt kontrolēt, bet iespēju robežās novērst to parādīšanos.

Šādu mērķi iespējams sasniegt, ja gan vecāki, gan sabiedrība, kopš bērnības centīsies izmantot tādas audzināšanas metodes, kuras, veidodamas audzināmā un augošā personību, palīdzēs izkopt viņa Es – nevis izolētu, bet harmoniski sadzīvojošu ar apkārtējo pasauli visās šīs pasaules un dzīves izpausmēs. Tad bērns labāk izpratīs apkārtējo Pasauli, sevi un savu vietu tajā, būs pārliecināts par sevi un pat spēs tuvoties Harmonijai sevī un apkārtējā Pasaulē. Tāda esība ir dzīvošanas vērta.

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail: