Kā zināms, periodā starp 1561. – 1772. g.g. Latgale atradās Žečes Pospolitas, proti, apvienotās Poļu - Lietuviešu valsts varā, kurā pārsvarā dominēja Polija. Tieši toreiz, atbilstoši vēsturnieku vairuma uzskatiem, Latgale sāka veidoties par īpašu reģionu, kas ievērojami atšķiras no pārējiem Latvijas novadiem.

“Poļu laiku” sākums saistīts ar Livonijas kara (1558-1583) notikumiem, kad krievu karaspēka uzbrukuma dēļ izjuka vecā vācu viduslaiku kārtība, bet vietējā muižniecība griezās pēc zviedru un poļu palīdzības. Rezultātā lielākā daļa Igaunijas nokļuva Zviedrijas pakļautībā, Latvija un Igaunijas dienvidu daļa nonāca Žečes Pospolitas, varā. No Kurzemes un Zemgales izveidoja no Polijas atkarīgo Kurzemes hercogisti, kurā vara joprojām atradās vietējo vāciešu rokās ar Ketleru dinastiju priekšgalā. No Vidzemes un Latgales izveidoja Pārdaugavas hercogisti. Jāpiezīmē, ka 16. gs. beigās – 17. gs. sākumā Žečes Pospolita piedzīvoja savu apogeju, kad tās teritorija pletās no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai, aizņemot ne tikai mūsdienu Polijas un Baltijas daļu, bet arī visu Baltkrieviju un lielāko daļu Ukrainas, kā arī vairākus Rietumkrievijas apgabalus. Vēlāk sākās teritoriālie zaudējumi, kad daļa Baltijas pēc 1600.- 1629. gada kara (Rīga un daļa Vidzemes) nonāk zviedru rokās. Savukārt, Latgali Žečes Pospolita patur un no Pārdaugavas hercogistes daļas izveido Inflantijas kņazisti, kas nodzīvo līdz I Polijas dalīšanai 1772. gadā, kad Austrija, Krievija un Prūsija sāk pakāpeniski plosīt novājināto bijušo lielvalsti. Vēlāk arī Latgale, pēc tam Kurzeme nonāk Krievijas sastāvā.
Jāpiezīmē, ka Vidzemi un Latgali poļi bija ieguvuši galīgi nopostītu, turklāt visvairāk bija cietusi tieši Latgale. Vēl XVII gadsimta sākumā ceļotāji, kas bijuši Livonijas Austrumu daļā, veselām dienām nevarēja atrast cilvēkus un bija spiesti nakšņot zem klajas debess. Livonijas kara laikā apmēram trešdaļa Latgales iedzīvotāju bija gājuši bojā. Ja 16.gadsimta vidū Latgalē bijuši ap 83000 iedzīvotāju, vēlāk, kā liecina Baznīcu reģistri, gadsimta beigās bija palikuši 53000.
    Latgales pārvalde poļu laikos galīgi tika izveidota 1667. gadā, kad to apstiprināja Polijas Seims. Agrāk tas nebija iespējams, jo Polija nevēlējās atzīt vardarbīgu Vidzemes atšķelšanu, kas pirmīt ietilpa reizē ar Latgali Pārdaugavas hercogistes sastāvā. Tomēr arī turpmāk Inflantija it kā turpināja izbijušās hercogistes tradīciju, piemēram, paturot tās ģerboni un simboliku nedaudz saīsinātā veidā. Beidzot, 1677. gadā Seims apstiprināja Latgales konstitūciju. Pārvaldei bija republikāņu raksturs – kā jau to laiku Polijai kopumā. Inflantija veidoja patstāvīgu administratīvu vienību ar pašas pārvaldi, tiesu un seimu, kurā pulcējās vietējie muižnieki. Katram amatam Latgales pārstāvji izvirzīja četrus kandidātus, no kuriem karalim bija jāizvēlas “cienīgākais” Deputāti arī izvēlējās sešus delegātus kopīgajā Žečes Pospolitas Seimā. Par nožēlošanu, poļu sacelšanās laikā 1794. gadā Latgales Seima arhīvi gāja bojā ugunsgrēkā, un tā darbību detaļās restaurēt ir grūti. Tomēr zināms, ka pārvalde un tiesas savā rīcībā vadījušās no augšminētās Konstitūcijas un uz citu Polijas likumu pamata. Savādi, bet toreiz tiesneša amata kandidātam nav bijusi nepieciešama juridiskā izglītība. Kā liecina vēsturiskie avoti, tiesā esot valdījusi korupcija un patvaļa. Par vienu no svarīgākiem likumiem, kas noteicis hercogistes dzīvi, kļuva tā saucamais Lietuviešu Statūts, kurš pēc būtības definēja augstākās kārtas privilēģijas un tai piederīgo pienākumus pret karali.
Par Inflantijas kņazu bija pats Polijas karalis, kas arī nozīmēja tai pārvaldnieku, kuram bija vojevodas statuss. Tās muižas, kuras piederēja kronim, pārvaldīja amatpersonas – superintendanti. Tomēr šādu muižu nav bijis visai daudz. Par Inflantijas galvaspilsētu tika nozīmēta toreiz vienīgā Latgales pilsēta – Daugavpils. Neskatoties uz karaļu vēlmi valsti centralizēt, novada pārvaldīšana pārsvarā vēl bija pēc viduslaiku principiem veidota, kur dominēja vietējie muižnieki un baznīckungi. No Varšavas atsūtītie ierēdņi bija skaitliskajā mazākumā. Latgali iedalīja četros apgabalos (Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Viļakas), kurus vadīja stārasti. Stārastus vēlēja no vietējās elites pārstāvjiem.
    Sākoties poļu laikiem, Latgalē atgriezās katoļticība, jo uzvarēja viedoklis, atbilstoši kuram valsts konfesionālo piederību noteica valdnieka ticība. Luterāņu baznīca no Latgales tika pakāpeniski izspiesta, bet valdošā katoļticība, sākot ar 16. gadsimta beigām, kļuva par varas rūpju īpašo objektu. Katoļu baznīcai tiek ziedotas zemes un cits laicīgais īpašums, turklāt sevišķi aktīvi te darbojas jezuīti – ne bez panākumiem. 1630. gadā viņi nodibina Daugavpils kolēģiju, provincē darbojas vēl divpadsmit jezuītu misijas. 1612. gadā jezuīti atvēra Daugavpilī pirmo skolu Latgales teritorijā, kas sākumā atradās Kolēģijas paspārnē un deva tikai sākumskolas izglītību. 1761. gadā skolu pārveidoja par ģimnāziju, bet 1767. gadā turpat izveidoja teoloģijas klases katoļu mācītāju sagatavošanai. Tieši te arī radās pirmais izglītības centrs Latgalē. Jezuītu kolēģijas loceklis Juris Elgerts kopā ar vairākiem citiem katoļu baznīcas pārstāvjiem izlaiduši veselu sēriju grāmatu latgaļu valodā, starp kurām bija gan lūgšanas grāmatas, gan Jaunās Derības tulkojums, gan garīgā mācību literatūra. Faktiski jezuīti izmantoja luterāņu pieredzi, kas liecināja, ka tieši grāmatas vietējās valodās var izrādīties ļoti efektīgs tautas reliģiskās izglītošanas līdzeklis, un kā arī kaut vai sākumskolas izglītība tāpat spēj kalpot garīgajiem mērķiem. 18. gadsimta sākumā Latgalē parādās vēl dažas sākumskolas atbilstoši poļu varas institūciju rīkojumam, kas kopumā atbilst Eiropas Apgaismības laikmeta tendencēm.   
Un tagad par dažām poļu pārvaldes īpatnībām. Tātad, poļu valdība jau 16. gadsimta beigās uzsāka revidēt muižnieku tiesības uz viņu īpašumiem, un revīzijas gaitā vairāki vācu zemes īpašnieki tiesības uz muižām zaudēja, turklāt daļa šo īpašumu nonāca poļu un lietuviešu muižnieku rokā, bet pārējais pārgāja valsts īpašumā, kardināli nemainot saimniekošanas būtību. Latgales teritorijā dominēja lielīpašnieki – 60 muižnieku ģimenes, no kurām daļa bija vācu izcelsmes, daļa – poļu, daļa – pārpoļotie lietuvieši. Tas, ka valsts pārvaldīšana notika poļu valodā, veicināja Latgales augstāko šķiru piederīgo (arī muižniecības) pārpoļošanu, un jau dažu paaudžu laikā, proti, 17. gadsimta otrajā pusē, tikai saglabājušies uzvārdi liecināja par kādreizējo vācisko izcelsmi. Turklāt poļu iedzīvotāju īpatsvars Latgalē pieauga arī pateicoties pārceļotājiem no Polijas Rietumiem, kas arī vēlāk noteica ievērojamas poļu pēdas Latgales kultūras mantojumā, kas turpināja pastāvēt gandrīz līdz XX gadsimta vidum un, diemžēl tika pilnīgi zaudētas, likvidējot skolas izglītību poļu valodā.
    Sākotnēji centrālā poļu vara centās realizēt Latgalē pārdomātu un mērķtiecīgu politiku, tai skaitā ierobežojot muižnieku patvaļu attiecībā uz viņu zemniekiem. Tā, jau XVI gadsimtā tika pieņemti speciālie likumi, kuros bija norādīts maksimālais zemniekiem obligāto nodevu apjoms. Tomēr šie norādījumi pildīti netika, muižnieki tos sabotēja, un jo tālāk, jo trakāk, it īpaši, centrālajai Polijas varai vājinoties tās krīzes dēļ. Kā zināms, 16. gadsimta vidū, izbeidzoties Jagelonu dinastijai, Polijas karali sāka vēlēt vietējās elites pārstāvji. Tādējādi Polija zināmā mērā kļuva par decentralizētu muižnieku (šļahtas) republiku, kura formāli bija monarhija, bet valdnieka tiesības tika pamatīgi apcirptas. Tātad, kad blakus valstīs nostiprinājās absolūtās monarhijas, Polijā uzvarēja pretējās tendences. Karaļa funkcijas nepārtraukti dila, un viņa figūra jau kļuva tīri dekoratīva. Rezultātā jau 17. gadsimta otrajā pusē valstī nav bijis nedz ārējās, nedz iekšējās vienotās politikas. Bet 18. gadsimta sākumā karalis bija nonācis pilnīgā atkarībā no Seima, kas, savukārt, arī neizcēlās ar rīcībspēju, jo Seimā dominēja «liberum veto» princips, proti, jebkura lēmuma pieņemšanai bija nepieciešama deputātu pilnīga vienprātība. Bieži vien Seima pilnsapulces drausmi ieilga, pārvērtās plūkšanās un bezgalīgajās debatēs, bet gala lēmumi tā arī netika pieņemti. Līdz ar to vietējās varas pārstāvji sāka pret centru izturēties bez jebkādas cieņas un pat kļuva tai naidīgi noskaņoti. Savukārt, tuvākās kaimiņu valstis, apjaušot Polijas vājumu, sāka ignorēt tās teritoriālo neaizskaramību. Secīgi, kaimiņu karapulki netraucēti pārvietojās pa Polijas teritoriju, atļauju neprasot. Konkrēti, tā rīkojušās gan prūšu, gan krievu karaspēka vienības Septiņgadu kara laikā (1756.—1763.) Šāda situācija arī noveda Poliju pie kraha, un atkārtoto dalījumu rezultātā “starp trim vāciešiem” – Frīdriha II Lielā Prūsiju, Marijas Terēzijas Austriju un Katrīnas II Krieviju Polija, kā neatkarīgā valsts, pilnīgi beidza pastāvēt.
    Vēsturiskajā literatūra valda uzskats, ka “poļu laiki” Latgalē izpaudās kā dzimtbūšanas apogejs, zemnieku beztiesiskuma kalngals un maksimālās nodevas. Tātad, atbilstoši poļu karaļa Sigizmunda Augusta 17. gadsimta sākuma likumiem, kas gan bija domāts Žeče Pospolitas valstij kopumā, zemnieki drīkstēja pārdot savā zemē izaudzēto produkciju tikai ar sava muižnieka starpniecību. Zemnieki – bēgļi tika atgriezti saimniekiem, bet visa tiesu vara piederēja muižniekiem. Tāpat valda uzskats, ka nodevas bijušas milzīgas un neizpildāmas, tomēr noskaidrot, par cik visi šie apgalvojumi atbilst īstenībai, ir pagrūti, jo speciālie pētījumi iztrūkst, pārsvarā ir tikai vāji pierādāmie spriedelējumi, līdz ar ko attiecības starp zemniekiem un zemes īpašniekiem īstenībā ir neskaidras. Tomēr zinot par centrālās varas vājumu, kā arī to, ka valsts nodokļi Polijā bija visai mēreni, turklāt jau no 17. gadsimta vidus nodokļus centrs pat nespēja ievākt administratīvā resursa trūkuma dēļ, iespējams izteikt viedokli, ka nodokļu slogs Latgalē bijis pat mērenāks nekā cituviet Latvijā. 
Latgalē zemnieki apmetās uz dzīvi gan nelielajās sādžās, gan viensētās. Lauku apvidus apvienoja pagastos, tie, savukārt, grupējās ap muižām. Kopumā, šķiet, toreizējā Latgales sādža visai maz atšķīrās no 17.-18. gadsimta Vidzemes vai Kurzemes sādžas. Vienīgais, kā jau bija minēts agrāk, Latgale, ilgstoši būdama karalauks, bija daudz retāk apdzīvota..   
    Atgriežoties pie Latgales galvaspilsētas (un vispār toreiz vienīgās pilsētas) Daugavpils, tā ieguvusi pilsētas tiesības tikai 1582. gadā no poļu karaļa Stefana Batorija. Tas tika nostiprināts ar speciālu dokumentu, atbilstoši kuram tagad pilsētai bija sava rāts, pilsētas galva un zināma autonomija. Secīgi, apdzīvotā vieta ieguva tā saucamās Magdeburgas pilsētu tiesības. Tomēr pašvaldības tiesības Daugavpilī (teiksim, salīdzinājumā ar Rīgas pilsētu), bija stipri reducētas. Proti, karaļa nozīmētajam stārastam bija tiesības izsniegt pilsētai speciālus rīkojumus, kuri bija obligāti izpildīšanai.
Toreizējā Daugavpils bija diezgan sīka pilsēta.  Tā, 1765. gadā pilsētā bija tikai trīs ielas – Rīgas, Pils un Ludzas, kā arī tirgus laukums. Pilsētā bija tikai 80 nami. Tādēļ, kaut Daugavpils oficiāli bija arī bīskapa rezidence, bīskaps te uzturējies visai reti, konstanti dzīvodams Viļņā, tātad, rezidence bija formāla. Ludza un Rēzekne toreiz bija tikai miesti, kas sāka attīstīties kā apdzīvotie punkti piļu pakājē. Tos veidoja paris desmitu māju un tirgus laukums.
No augšminētā izriet, ka tiešām 17. –18. gadsimtā (“poļu laikos”) Latgale sāka pārveidoties par atsevišķu reģionu, kas kultūras ziņā atšķīrās no pārējās Latvijas teritorijas, kurā sāka atmirt vāciskais elements, bet pietiekami stipri jūtama poļu kultūras un valodas ietekme. Turklāt tikai Latgalē savas pozīcijas atguva un nostiprināja katoļu baznīca, un šī ietekme saglabājusies līdz šodienai. Kas attiecas uz latgaļu valodu, jautājums bija un paliek visai kutelīgs, jo pastāv divi pretējie viedokļi, proti: 1) latgaļu valoda ir patstāvīga; 2) latgaļu valoda ir tikai latviešu valodas reģionālais dialekts. Abiem viedokļiem ir savi kaislīgie atbalstītāji un arī aktīvie pretinieki, kaut gan mūsdienās latgaļu valodā (dialektā?) atkal, tāpat kā pirms vairāk nekā 150 gadiem, iznāk grāmatas, avīzes un tiek rakstīta dzeja. Savukārt, attiecībā uz saimniekošanu, šķiet, ka toreiz Latgale no pārējās Latvijas teritorijas atšķīrusies maz, tās nākamā atpalicība sāka kļūt acīmredzama vēlāk, jau XIX gadsimtā.

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail: