Mūsu dzimtā zeme, mūsu daba, mūsu lepnums. Mēs mīlam savu Latviju, bet kāpēc šī mīla mūs neapvieno? Un kas MĒS tādi esam?

Runājot par vienotību, Latvijā vēl joprojām ir palikusi un pastāv krieviski runājošās jaunatnes integrācijas problēmas, tikai tagad tā atšķiras ar pusapslēptu nacionālisma pastāvēšanu. Taču tas, ka mēs slēpjam kaut ko sliktu, nepadara to par labu. Būtībā jaunatnes sabiedrība dalās latviski un krieviski runājošā. Es uzskatu, ka krieviski runājošās jaunatnes integrācijas procesu traucē tieši nacionālistiskā noskaņa, kuru uzkurina politiķi pēc principa „skaldi un valdi”.
Cilvēkus var dalīt pēc dažādām pazīmēm : gudrs/stulbs, skaists/neglīts, godīgs/negodīgs. Latvijā drīz pazīmes labs/slikts mēs aizvietosim ar latvietis/krievs un otrādi?
Mana mamma ir krieviete, es pēc tautības esmu latviete, un neskatoties uz manu diezgan nacionālistiski noskaņotu latviešu tautības omīti, es tomēr esmu spējīga saglabāt neitralitāti starp diviem uguņiem.

Es mācos mazākumtautību skolā, bet draugi man ir gan latvieši, gan krievi. Tieši tāpēc, mans eksperiments ilgst jau dažus gadus  : krieviem es saku,  ka esmu latviete, bet latviešiem saku, ka esmu krieviete. Esmu nonākusi pie interesantiem secinājumiem : ja 10 gadus atpakaļ pēc šīs frāzes cilvēkam uzreiz sāka darboties nacionālistiskais mehānisms galvā, tad tagad šis mehānisms darbojas tikai mazākumā. Pēc šiem vārdiem ne no vienas puses attieksme pret mani nemainās, bet problēmas tomēr paspīdēja nejauši pateiktos komentāros par kultūru, kā no vienas puses, tā arī no otras. Mani pārsteidza diskusijas vēstures stundās, kad skolnieki teica „es neesmu nacionālists, tas ir slikti” un tajā pašā laikā apsmēja latviešu mācības grāmatas vēsturē, bet savulaik tādas interneta lapaspuses pastāvēšana kā „www.braucmajas.lv”  mani vēl vairāk izbrīnīja un izraisīja nožēlu par izveidojušos situāciju kopumā.

Rodas jautājums : kāpēc un priekš kā mēs audzinām savus bērnus tā, lai viņi turpinātu un atbalstītu nacionālismu mūsu valstī? Ja izaudzinās latvieti un krievu nevis nacionālisma garā, bet kaut vai neitrāli,  - viņi sadraudzēsies, tāpēc, ka nav tādas nācijas dabā – „sliktu cilvēku nācija”. Ģenētikā pastāv atklājums, ka ļaunuma gēns tiek mantots, bet visi cilvēki ir dažādi (mēs tik bieži aizmirstam par to), un  tāda bioloģiskā likuma kā „katrā N nācijā iekļauts ļaunuma gēns” nepastāv. Ja mēs pārstāsim vērtēt viens otru pēc nacionalitātes pazīmēm, vērtēsim personības un konkrētu cilvēku panākumus, tas palīdzēs mums vienoties un palīdzēs reālai integrācijai.

Bez pagātnes nav nākotnes, bet mūžīgi rakņājoties negatīvajos Latvijas vēstures momentos, mēs stāvam uz vietas un neesam spējīgi iet uz priekšu, tāpēc arī palēninās integrācijas process un rezultātā ciešam mēs, mūsu valsts un galvenais, mūsu bērni – mūsu nākotne.

Kā būt? Kā cīnīties? Vai vajag cīnīties? Protams, ka vajag, mūsu valsts paklupa un nogrima saskaroties ar krīzi. Viņa atrodas tur lejā, varbūt ne tikai no neveiksmīgas politikas, bet arī no tā,  ka mēs nevaram (nespējam, negribam) apvienoties un pacelt mūsu valsti kopīgiem spēkiem. Ir nepieciešams atgriezt pie saprāta abas nācijas, panākt atklāsmi, ka pagātni nevar izmainīt, un mums jāveido nākotne un jālabo tagadne KOPĪGIEM SPĒKIEM.

Redakcijas piezīme – Aglaja, mācoties krievu skolā,  savu tekstu iesniedza latviski, mēs to publicējām ar minimālām korekcijām.

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail: