Ja divi iepriekšējie stāstījumi (par Katrīni I un Bīronu) bija veltīti mūsu relatīviem “tautiešiem” un to pasakainai karjerai ārpus Latvijas, trešais personāžs ir daudz mazāk pazīstams, bet neapšaubāmi arī dēkainis. Tā ir režisore Anna Lācis (dzimusi Liepiņa), un lasītājam, iespējams pazīstama tikai un vienīgi kā slavenās Māras Ķimeles vecmāmiņa. Ar ko Anna ir piederīga mūsu žurnāla tematikai? Kaut vai ar to, ka viņas mūžam ir veltītas trīs autobiogrāfiskās grāmatas, turklāt katra citā valodā, viena vācu (Asja Lacis. Revolutionar im Beruf (Revolucionārs profesijā), otra latviešu (Anna Lācis), un trešā - krievu (Красная гвоздика), turklāt viņas dzīve bija nesaraujami saistīta ar visām trim attiecīgajām kultūrām – latviešu, vācu un krievu. Nav būtiski, vai autobiogrāfijās aprakstītais pēc varones nostāstiem pilnīgi atbilst īstenībai. Jo, kā zināms, jebkurš normāla grāmata ar autobiogrāfijas elementiem ir pārsvarā savas dzīves notikumu pozitīvā interpretācija. Par izņēmumu tiek uzskatīti tēlnieka Čelīni un slavenā sieviešu mīlnieka -avantūrista Kazanovas memuāri, kas pētniekiem deva lielisku iespēju padarīt autorus par izvirtušiem briesmoņiem. Bet vēl vairāk par šo neikdienišķo trīsvalodības apliecinājumu Anna Lācis mūs saista kā cilvēks, kas patiesi izdzīvojis savu piedzīvojumiem bagāto dzīvi ne tikai dažādās valodas vidēs, bet arī “ceļodams cauri kārtām”, proti – no strādnieka meitas, ģimnāzijas turīgo meiteņu pazemotas, līdz pat izsmalcināto literātu, teātra dižgaru un pazinēju mūzai, draudzenei un sievai.

Annas biogrāfija īsumā: dzimusi 1891. gadā “netālu no Līgatnes seglinieka un skrodera Ernesta Liepiņa ģimenē”. Visā drīzumā vecāki pārcēlušies uz Rīgu, tēvs strādāja rūpnīcā, mātei bija neliela bodīte. Par spīti vienkāršajai izcelsmei, Anna iestājas Ķeniņa ģimnāzijā, vienā no pirmajām skolām Rīgā ar latviešu mācību valodu. Anna nesamulst bagāto klasesbiedru vidū, kompensēdama naudas trūkumu ar personīgo šarmu un intelektu, turklāt uzrāda gan literārās, gan aktieriskās dotības, kā arī neatkarīgu un drosmīgu raksturu. Ģimnāzijā Anna iepazīstas ar Jūliju Lāci, kura vecāki, tāpat kā Annas, bija sūri grūti cīnījušies, lai izrautos no nabadzības un izskolotu savus bērnus. Jaunieši apprecējušies, kad Jūlijam (viņš bijis gadu jaunāks par Annu) palika 21 gads – pret jaunā vīra vecāku gribu. Jūlijs cītīgi gaidījis savu pilngadību, kamēr Anna pāris gadus studēja Pēterburgā Behtereva psihoneiroloģiskajā institūtā (vienā no divām Krievijas augstskolām, kur toreiz uzņēma sievietes) un pelnījās ar privātstundām. Psiholoģija bija palīglīdzeklis turpmākajai iecerētai skatuves karjerai. Laulības dzīvei, cik var saprast, abi nav bijuši visai piemēroti, un arī piedzimusi meita Dagmāra viņus saistījusi maz. Pirmā pasaules kara laikā jaunā ģimene nonāk Krievijā, kur Anna (tolaik viņu jau biežāk sauc par Asju, tā ir iesauka, kas radusies, ģimnāzijas gados kopā ar Jūliju lasot Turgeņevu pēc līdzības ar viņa varoni) Orlā organizē bērnu teātri un sāk aizrauties ar “kreisām” idejām un bērnu estētisko audzināšanu. Pirms tam Maskavā, savukārt, strādādama par latviešu bēgļu bērnu skolotāju, Asja vakaros apmeklēja Fjodora Komisarževska (slavenās Veras Fjodorovas brāļa) teātra studiju, kur “iepazinās ar kreisajiem literātiem – Leonu Paegli, Linardu Laicenu.. kā arī ar Paulu Daugi, Vili Dermani un Vili Knoriņu” Godīgi sakot, lielākā daļa topošo 20. gadsimta avangarda zvaigžņu šajā laika periodā tāpat ir “kreisi” orientētas, un diez vai bez šī noslieces pasaule tagad zinātu par Gustavu Kluci, Jevgēniju Vahtangovu un Eduardu Smiļģi. 1920.gadā Anna ar meitu atgriežas Latvijā un drīz šķiras no vīra (faktiski laulība bija izjukusi jau Orlā), sākas viņas ugunīgais romāns ar Linardu Laicenu (pa vidu bijuši arī citi, jo, gluži kā kinozvaigzne Marlēna Dītriha, Anna nav uzskatījusi seksu par pārkāpumu, bet par savas dzīves elementu), viņi abi par darbošanos kreisajā pagrīdes organizācijā tiek apcietināti, vēlāk Laicens Asjai veltīs savu dzejoļu krājumu “Ho-Tai”. Seko Asjas brauciens uz Berlīni, līdzi ņemot meitu. Tieši 20. gadu Berlīnē Asja piedzīvo savu “zvaigžņu stundu”, jo tur viņa darbojas kreisajos teātros, sadraudzējas ar vairākām slavenībām- dramaturgu Bertoldu Brehtu, režisoru Ervīnu Piskātoru un “nelaimīgo filozofu” Valteru Benjaminu, slavenās domātājas Hannas Arendtas domubiedru. Benjaminam iemīlēšanās Annā vēlāk kļūs liktenīga. Berlīnē Anna savaldzina Reinharta teātra režisoru, Austrijas ebreju Bernhardu Reihu. Seko pusgadu ilgs laiks Kapri salā (par Reiha naudu, uzlabojot meitas veselību), īslaicīga uzturēšanās Rīgā, un, beidzot, 1926. gadā nonākšana Maskavā (kur jau atradās Laicēns un virkne kreisi noskaņoto latviešu dzejnieku un mākslinieku). Asjai sekoja gan Reihs, gan Benjamins. Maskavā Reihs un Asja bauda milzu popularitāti, lasa lekcijas slavenajā teātra institūtā GITISā, bet pati Asja vēl vada latviešu teātri “Skatuve”. Līdz pat Lielā terora sākumam latviešu kolonija Maskavā visumā atrodas diezgan labvēlīgā situācijā, pat turpinādama izkopt nacionālo kultūru un publicēt grāmatas latviešu valodā savā slavenajā izdevniecībā “Prometejs” – atšķirībā no tautiešiem-zemniekiem, kuru kolonijas Sibīrijā un Ziemeļu Kaukāzā jau 30.t0 gadu sākumā krīt par kolektivizācijas upuriem. Tomēr 1938. gadā, kad pienāk Maskavas latviešu kārta (gan Sarkanās armijas virspavēlniekiem, gan inteliģences pārstāvjiem), Asja tiek apcietināta kā “ārzemju spiegs” un vēlāk izsūtīta. Vēlāk tāds pats liktenis piemeklē arī Reihu. Sākumā viņa atrodas Kargopoles nometņu sistēmā, un par to man izdevies sameklēt liecību Daniīla Fībiha grāmatā “XX gadsimta vēsture. Tajā pusē”. Proti, Karlagā Anna Lācis (“pusmūža izskatīga sieviete ar lielām, pelēkām izteiksmīgām baltietes acīm” ) esot vadījusi ieslodzīto dramatisko pulciņu, kur pēc viņas idejas tika uzvesta Goldoni luga “Jocīgais gadījums”. Veiksmīgā uzveduma režisore, starp citu, bija vēl viena Anna – arī ieslodzītā, slavenā admirāļa Kolčaka (un attiecīgās Krievijas kulta filmas varone) pēdējā mīlestība. Pastāv versija – ne apstrīdēta, ne pierādīta – ka arī nometnē un vēlāk izsūtījumā Kazahstānā viņai tāpat bijuši labvēļi -vīrieši, kas mīkstinājuši sadzīves apstākļus un ļāvuši izķepuroties. Visiem tiem, kas mēģina tādos gadījumos spriedelēt par nepieciešamību jebkuros apstākļos saglabāt dvēseles un gara šķīstību, bet “nenodot principus”, sirsnīgi iesaku pārlasīt Solžeņicinu. No trimdas Asju atbrīvoja 1948. gadā, un viņa atgriezās Latvijā, bet viņai bija tā saucamais “mīnus 20” pants, proti, viņa nedrīkstēja dzīvot lielpilsētās un galvaspilsētās. Laimīgā kārtā, pateicoties A. Upīša aizbildniecībai, viņai izdevies dabūt galvenās režisores vietu Valmieras teātrī. Zināmā mērā mistika, jo tad Asjai bija jau tuvu 60 gadiem. Viņas attiecīgā vecuma fotogrāfijā – bez frizūras un vienkāršā tumšā kleitā – joprojām redzamas “bijušā skaistuma” pēdas un spilgta personība. Par viņas režisores gaitām Valmierā (līdz 1957. gadam) informācijas ir maz, turklāt nelabvēļi apgalvo, ka labākās lugas esot uzvestas, pateicoties mūžīgā bruņinieka Reiha, kas arī pēc cietumiem un lēģeriem turpina mīlēt Annu un atlikušo mūža nogali viņi vada kopā, beigās pat apprecoties oficiāli. Annas- Asjas skumjākais dzīves periods sākas pēc Reiha nāves un ilgst 8 gadus. Mīlestība, kas piecdesmit! gadus, spītējot visam, ir bijusi viņas balsts, guļ kapā, jaunajai paaudzei Annas vārds neko neizsaka. Viņa nomira astoņdesmit astoņu gadu vecumā, 1979. gadā, gandrīz akla, un, šķiet, tuvinieku galīgi nemīlēta, par ko gan pati bija cītīgi parūpējusies.

Grāmatā par Annu Lacis, ko deviņdesmito gadu vidū sarakstīja Gunta Strautmane, sadarbodamās ar Annas meitu Dagmāru Ķimeli “Asja jeb režisores Annas Lācis dēkainā dzīve”, ir rindas “...skatītāji reti ielāgo režisorus, viņu atmiņā biežāk saglabājas aktieru tēli”. Bet arī aktieru tēli izbalo, laikam ritot un skatītājiem novecojot. Savukārt, ir parādības, kuras nenoveco, tikai tām ir nepieciešams labs hronikas autors. Un šī parādība ir “mūžīgā sievišķība”, personīgais valdzinājums, spēja saistīt pretējā (un ne tikai pretējā) dzimuma simpātijas, mudināt rakstīt dzeju, gleznot, apbrīnot. Rodas elki – Lauras, Beatričes, sonetu “Tumšās lēdijas”. Mūsu uztverē šīs “liktenīgās sievietes” var būt tikai svešinieces (uzskaitiet slavenās kurtizānes, dzejnieces, mākslinieces – viņas visas būs tālo (tuvo) zemju meitas). Savukārt, pašu tautietēm jābūt saimnieciskām, pozitīvām, tikumīgām, mātišķām – nu, šad tad viņas drīkst nogrābt kādu miljonāru ārzemnieku, bet ne jau vairākas slavenības pēc kārtas! Un pašu izcilām sievietēm ir jābūt vai nu dziļi nelaimīgām (jāmetas upē kā Austrai Skujiņa) vai jāpiecieš ģeniālā vīra sānsoļi līdz pat mīļotā pēdējai stundiņai (kā Aspazija). Jā, bez šaubām, bija taču arī Zenta Mauriņa, kurai pašaizliedzīgi kalpojis Raudive, bet taču skaidrs, ka vecim noteikti kaut kas bija aiz ādas, jo kurš tad citādi tulkotu viņa trakos darbus par velti! Tāpat nabadzītei bija jāsamierinās ar vīra ārlaulības bērnu rašanos. Vispār – latvju sievietes liktenis ir mīlēt un ciest, šeit Kristīnes arhetips no “Purva bridēja” ir mūžīgs. Ir, dabiski, arī izņēmumi – kaut vai Spīdola, bet tā nebūt nav pozitīvais tēls. Vai, citējot Vizmu Belševicu, “Vīrieši apbrīno tumšmatainās Spīdolas, bet prec pakulainās Laimdotas”. Ārzemēs, it sevišķi Vācijā, interese par Annu ir daudz lielāka. Tā, filmā, kur attēlota viena no Annas ilggadīgiem pielūdzējiem, filozofa Valtera Benjamina dzīves traģiskā nogale, varoņa atmiņu vīzijā valda viņa liktenīgā sieviete – Anna Lācis. Turklāt šo filmu “Pēdējā robeža” uzņēmis kataloniešu režisors.

Tāpēc es arī uzskatu, ka Anna Lācis ir svešiniece starp savējiem! Skaistule – turklāt ne jau no konfekšu kastes vāka un ne jau blondīne, sieviete, kurā “virmoja enerģija, kas tik ļoti pievilka vīriešus”. Sieviete, kura saistījusi veselu vīriešu zvaigznāju – Jūliju Lāci, rakstnieku un žurnālistu, kādu laiku 1940.gadā Padomju Latvijas ministru un izglītības komisāru, dzejnieku Linardu Laicenu, filozofu Valteru Benjaminu, režisoru un teātra teorētiķi Bernhardu Reihu, kas Annu mīlējis visu mūžu – cauri cietumiem un trimdu. Jā, un bijusi labos draugos ar slaveno Bertoldu Brehtu. Tomēr šķiet, ka uz atzīšanu savā Dzimtenē (Itālijā vai Francijā viņas dēkainajai dzīvei iespējams, veltītu filmas un lugas) Annai galīgi nav ko cerēt. Vienīgā jau minētā grāmata (ko gan sarakstījušas divas sievietes, turklāt viena no viņām ir varones meita) ir žults un nosodījuma pilna. Ilustrēšu ar ievilkumiem: “melīga, egoistiska, pašpārliecināta, ekstravaganta, savu seksualitāti nekautrīgi izmantojošā”. Dabīgi, slikta māte, liekulīga... Tālāk vienkārši slinkums turpināt uzskaitīt. Kārtības labad jāatzīst, ka savas mātes talantus un spēju valdzināt meita tomēr nav apšaubījusi, gan allaž piemetinot kādu indīgu repliku. Vienīgais, kas mani interesē – ko domā par šādu vecmāmiņas biogrāfiju izcili talantīgā Māra Ķimele? Vismaz Reiha mīlestību pret savu vecmāmiņu viņa novērtējusi kā vienreizējo un nekad nekur neredzēto. Bet Asjas personību?

Tas, ka ievērojams teātra speciālists un Eiropas mēroga autoritāte Reihs pēc izsūtījuma Sibīrijā nevis devies uz dzimto Austriju, bet vairāk nekā gadu desmitu nodzīvojis provinces Valmierā kopā ar savu pusmūža mīlestību Annu, dalīdamies PSRS sūrajā ikdienā un mūža nogalē pierunādams viņu beidzot apprecēties, Annas meitā, šķiet, nevis izraisa apbrīnu pret māti, bet tikai kurina naidu. Starp citu, visi Annas draugi – vai mīļākie – pret Dagmāru izturējušies ārkārtīgi labi (veduši uz Kapri salu, kad meitene slimoja, izklaidējuši, atbalstījuši pēc mātes izsūtīšanas), nemaz nerunājot par īsto tēvu, Jūliju Lāci, kas Dagmāru pieņēmis, aprūpējis un lolojis pat pēc gandrīz 20 atšķirtības gadiem. Dagmāra godīgi atzīstas, atceroties kaut vai Laicenu : “Viņš mani mīlēja tāpēc, ka biju Asjas meita, taču mīlēja patiesi”.

Un te, rakstot par Annu, es atcerējos citu “svešinieci starp savējiem” – krievu dzejnieci Marinu Cvetajevu (starp citu, viņas māte bija dzimusi Meina, ar vācu un poļu asinīm). Zināms, ka Marina arī nebūt nav bijusi nedz ideāla māte, nedz ideāla sieva, tāpat izcēlusies ar savu “patību” un visai egoistiski izturējusies pret ļoti talantīgu meitu Ariadni, kuras visa dzīve vēlāk tika izpostīta faktiski mātes dēļ. Tomēr, pēc visām bezgalīgām ciešanām, cietuma un ilgstošā izsūtījuma Ariadne dzīves atlikušo daļu veltīja mātes daiļrades savākšanai un apkopošanai. Iespējams, tāpēc, ka Ariadni dzīve ar māti nekad nav lutinājusi – atšķirībā no Dagmāras, tur nav bijis nedz Kapri salas, nedz iespējas uzturēties Latvijas delegācijas sastāvā Maskavā, tikai un vienīgi rūpes, bads izpostītajā Krievijā pēc revolūcijas, cepurīšu adīšana pusaudzes gados Parīzē, kamēr māte rakstīja dzeju un skrēja uz randiņiem.

Ko mīlošie vīrieši rakstīja Annai, ko rakstīja par Annu, ko juta pret viņu? Lūk, daži izvilkumi:

Linards Laicens, ieraksti dāvinājumiem, nerunājot par veltītiem dzejoļiem: “Nav vārdu man priekš sirds, ir tikai sirds. Ho-Tai.

Valters Benjamins, veselas nodaļas viņa “Maskavas dienasgrāmatā” veltītas tieši sarežģītām attiecībām ar Asju. Kopsavilkums: “Sašutums uz viņu (Asju) un mīlestība uz viņu manī mijās vēja ātrumā... Kad viņa izkāpa, kamanām sakustoties, es vēlreiz pierāvu viņas roku pie savām krūtīm... Ar lielo koferi klēpī es raudādams braucu pa tumstošajām ielām uz staciju”.

Inženieris Ļubeckis, pateicoties kuram Asja vieglāk pārcieta uzsūtījumu: “Aseņka, sūtu naudu, lai Tev nekā netrūktu. Neliedz sev neko, nopērc, ko sirds kāro (Aseņkai ir jau pāri 60 gadiem)”

Beigu citāts sakarā ar Māras Ķimeles jubileju: “Ar teātri Māra saistīta jau trešajā paaudzē - viņa ir režisoresAnnas Lācis mazmeitaun aktiera Viļa Ķimeļa meita. No Lācis, brehtologa Bernharda Reiha un sava Maskavas skolotāja Anatolija Efrosa viņa tiešā veidā iepazinusi spēcīgākos XX gadsimta Eiropas teātra strāvojumus. Tomēr Māra Ķimele par savas daiļrades nepārejošo un kopjamo vērtību ir izvēlējusies Latvijas, latviešu un latviskuma apzināšanos”.

Tātad tomēr nav bijusi gluži svešiniece.

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail: