Gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji saprot, ka arvien vairāk Latvijas skolēnu meklē iespējas studēt ārzemēs. Taču ko tas reāli nozīmē mūsu valstij un kādas ir tā sekas? Vai pati valsts to reāli apzinās? Un ja arī tā, tad kāpēc nekas netiek darīts lietas labā? Viss ir pavisam vienkārši – studējot ārzemēs, mūsu pašu letiņiem ir daudz vairāk iespēju izpausties un tas nebūt nemaksā dārgāk par dzīvošanu un studēšanu šepat Latvijā. No kā arī rodas jautājums – kāda jēga tad vispār ir palikt studēt Latvijā?

Skaidras atbildes nav un nekad laikam arī nebūs. Tā vien šķiet, ka Latvija iet postā. Palēnām, pamazām, un tomēr iet. Un nav jau arī nekādi zilie brīnumi – citas valstis saviem studentiem piedāvā izdevīgus studējošo kredītu nosacījumus un dažās valstīs studentiem pat maksā par augstāko izglītību – tā teikt, novērtē savus topošos zinātniekus, literātus, skolotus un visādus citādus gudrus cilvēkus. Latvijā gan tā nav. Latvijā studēt nav nekāds rožu lauks, ja vien students netiek budžeta grupā. Kas arī, starp citu, ne vienmēr ir tas labākais variants. Nerunāsim jau par izdzīvošanu, kur vidējais Latvijas students ikdienā ēd trīs reizes dienā – brokastīs rīsi, pusdienās pelmeņi un vakariņās makaroni. Es jau, protams, nemēģinu tagad bakstīt visiem ar pirkstu, kliedzot: „Re, tur ir daudz labāk un dzīve ir brīnišķīga!” Protams, arī ārzemēs studentu dzīve laikam jau neko daudz neatšķiras no latviešu studentu dzīvītēm. Tomēr nevar taču noignorēt šo muļķīgo faktu, ka studēt Latvijā bieži vien latvietim materiālā ziņā izmaksā aptuveni tikpat, cik ārzemēs, vai tiesa? Un, lūk – te arī rodas šī mūsu valstij tik neizdevīgā situācija, kad studentiem nav īsti, kur dēties, kad tiem, kas jau beiguši studijas, nav darba, jo tagad, redz, tādi laiki, kad bez pieredzes darbos nekur negrib ņemt. Un tāpēc arī cilvēki dodas prom. Dodas turp, kur mūsu darbaspēku spēj pienācīgi novērtēt. Lieki būtu piebilst, ka Latvijai ir diezgan labs darbaspēks, vismaz tā liecina statistikas.

Kas attiecas uz mani kā topošo studenti, tad jāsaka, ka man ir visai žēl manas dzimtenes. Ne jau gluži tāpēc, ka esmu patriote, bet gan tā vienkārša iemesla dēļ, ka es mīlu šo zemi, šos mežus, šos četrus gadalaikus un šo valodu. Necik daudz vairs nav palicis līdz brīdim, kad manas tālākās nākotnes izvēle man būs jāizdara nekavējoties, bez vilcināšanās. Un, ja godīgi, tad es nezinu, ko man darīt. Pārāk vilina šī tik populārā iespēja studēt ārzemēs – ne vien paveras jaunas, plašas iespējas, bet arī rodas iespēja sākt jaunu dzīvi jaunā vidē, iepazīt citas kultūras un citus cilvēkus. Kas var būt vilinošāks par šādu dzīves pieredzi? Mani kā skolnieci šobrīd tas interesē visvairāk – pašattīstīties, paplašināt savu redzesloku, iepazīt citas valstis, citu dzīvi. Meklēt jaunas iespējas. Meklēt kaut kur starp iespējām sevi. Un kā gan lai pretojas šai pavedinošajai domai?

No otras puses, šeit ir mana dzimtene. Un man tik draņķīgi sametas ap sirdi, reāli aptverot notiekošo – ja no Latvijas aizbrauc tie cītīgākie, kas zina, kas un kāpēc tiem nepieciešams un kas saprot, kā sasniegt savus mērķus, tad kas Latvijā paliek? Kas paliek no visiem tiem, kas vēl vakar veidoja mūsu valsti, bet šodien jau apgūst citas valsts vēsturi un valodu, lai sāktu jaunu dzīvi? Jo galu galā, mūsu valsti veidojam mēs paši. Un kāda tad jēga ir sūdzēties par sūro dzīvo mūsu zemē, ja paši sēžam, rokas klēpī salikuši, un gaidām tuvāko reisu uz ārzemēm?

Ir vērts padomāt par to, ka mēs, latvieši, tamdēļ esam savas valsts bērni, lai palīdzētu tai augt un attīstīties. Un tāpēc Latvijas valsts iekārta ir demokrātija, lai ļaudis spētu augt līdz ar valsti, pielāgojot to savām vēlmēm un vajadzībām.

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail: