Pārlasot vecās grāmatas, es meklēju domugraudus un aforismus, jo esmu to cienītājs. Lūk, daži no tiem ar maniem komentāriem.

Viņam būs jāpagriež tēvu sirdis bērniem un bērnu sirdis saviem tēviem, lai Man nebūtu jānāk un nebūtu jāapkrauj visa zeme ar savu lāstu smagumu! (Vecā Derība).

Tēvu un Bērnu problēma. Paaudžu attiecību problēma diemžēl ir, bija un būs. Dažādos gados, dažādās civilizācijās, valstīs un pilsētās tā ir radījusi milzīgas problēmas. Bet visa sākums ir meklējams Ģimenē. Un šeit, manuprāt, ir iespējams atrisināt šo problēmu, ja vadās pēc principa: Audzinošo iedarbību vienotība.Pedagoga un Vecāku mijiedarbību (tai pat laikā ir nepieciešama otro ieinteresētība), realizējot audzinoši izglītojošo procesu, ir nepieciešams saglabāt vai atjaunot, vai arī radīt emocionālo, intelektuālo saikni un sapratni starp Vecākiem un Bērniem. Lai nenotiktu Traģēdija.

Patiesi, patiesi, es tev saku: Jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi. (Jaunā Derība).

Lai tad, kad «tu būsi vecs», tevi vestu turp, kur tu gribi. Bērni, kuri tevi saprot, vai viņu Draugi, vai Valsts, kuru ir radījuši Tavi Bērni. Lai būtu tā: Pedagogam ir jābūt Vecākam, Vecākam – Pedagogam, un ir jāpalīdz viens otram, lai sasniegtu šo mērķi.

Pastāv trīs pakāpieni, lai sagatavotos mūžībai: sevis izzināšana (un līdz ar sevi arī visa pārējā), sevis vadīšana un tiekšanās pēc Dieva… Apmācībai skolā ir jābūt universālai. (Komenskis J.A. Lielā didaktika).

Izglītības principi ir jāizmanto frontāli (tas ir, visos virzienos) – «Apmācībai skolā ir jābūt universālai». Lai attīstītu indivīdā personību, to nostiprinātu, lai audzēknis varētu iepazīt sevi, pašapliecinātos, iepazītu apkārtējo pasauli, ir nepieciešams izmantot arī personisko pieeju, lai sekmētu izziņas procesu, lai audzēknis saprastu to, cik brīnišķīga ir viņa Es pasaule, cik viņš ir interesants un individuāls. Cik interesanti ir viņu vadīt, sasniedzot šajā procesā izvirzītos mērķus un gūstot neparastu baudu no Pasaules, Harmonijas…

Nožēlojami maldi – iztēloties, ka fiziskie vingrinājumi kaitē prāta nodarbībām! It kā šīm divām lietām nebūtu jāsoļo roku rokā, it kā vienam nav jāvada otrais.(Ž.Ž.Russo, Emīls vai par audzināšanu).

Tai pat laikā būtulieliski izmantot principu: audzināšanas saistība ar dzīvi, darbu. Nedrīkst aizmirst par trīsvienību: Fizika-Psihika-Intelekts vai Miesa-Dvēsele-Gars. Pilnvērtīgai attīstībai, sevis un apkārtējās pasaules iepazīšanai, Harmonijai sevī un Pasaulē šis princips vienkārši ir nepieciešams. Radot ap sevi labklājību un vērtības, cilvēks pašapliecinās, attīstās, un, beidzot, vienkārši gūst baudu un sniedz sabiedrībai labumu. Efektīva sava potenciāla izmantošana – lūk, ko nozīmē pilnvērtīga dzīve.

… tautas izglītību var gūt, labi izaudzinot vērā ņemamu personu skaitu, kas ir nākušas no visnabadzīgākajām ģimenēm valstī, ar nosacījumu, ka šie bērni tai pat laikā netiks norobežoti no sava loka, bet drīzāk gan, pateicoties audzināšanai, būs ciešāk saistīti ar savu vidi. (I.G.Pestalocijs. Vēstule draugam par dzīvošanu Stancā).

Indivīdu pilnvērtīgā dzīve, lūk, atslēga, lai atvērtu durvis uz pilnvērtīgu sabiedrību. To var izveidot vien uz platformas, uz bāzes. Ja bāze ir «šķidra», «purvaina»,to var nostiprināt; nostiprināt ar izglītību –audzināšanu, bet nevis nosusināt «purvu» un radīt kaut ko jaunu tukšā vietā. Rezultāts nebūs tāds, kādu gribētos sasniegt.Paaudžu saiknei, apkārtējai videi nav jāpazūd, citādi zūd tā jēga, kas ir ticis sasniegts, zūd vērtības, parādās egoisms, egocentriskums, bet ar to pilnvērtīgu sabiedrību nevar uzcelt. Princips: audzināšanas sabiedriskā virzība ir jāizmanto sabiedrības labā, cilvēka labā.

Iespaido liela pilsēta, augsti kalni, lieli koki. Mēs sakām:

- Izcils varoņdarbs, izcils cilvēks.

Bet bērns ir mazs, viegls, viņu nejūti rokās. Mums pie viņa ir jānoliecas, jāpaklanās. (J.Korčaks. Kā mīlēt bērnu.)

Sabiedrība. Tās sasniegumi ir Cilvēka sasniegumi. Bet pirms kļūt par Cilvēku, ir jātop lielam tad, kad esi vēl Bērns. Lētticīgs, viegli ievainojams, neaizsargāts. Pastāv, protams, likumi, deklarācijas, bērnu tiesības. Taču nevar neizmantot dzīvē principu: audzināšanas humanizēšana, lai nenolauztu asnu, lai nenorautu lapiņas, kuras tik tikko ir parādījušās uz zariņiem. Ir nepieciešams palīdzēt viņiem izpiņķerēties, lai kļūtu par Cilvēku. Un Pedagogam ir pirmajam jāiet pretim Bērnam, zinot, ka bērns var noslēgties un savas lapiņas pavērst nevis pret Sauli, bet pret liesmu, kas var sadedzināt viņu visu. To nedrīkst pieļaut, ir jāveido savstarpējo attiecību ceļš un jāiet pa to tā, lai pa to pašu ceļu ietu arī Bērns, lai pēc tam viņš jau pats varētu veidot tādu Ceļu.

«Divu laikmetu mijā – savu laiku nodzīvojušu un aizejošo tehnokrātisko laikmetu nomaina Sirds un Garīguma laikmets – atgriežas augstās garīgās un tikumiskās vērtības, notiek vērtību pārvērtēšana, notiek izglītības jomas virzīšana uz garīguma, humānisma un humanitārā virziena pusi, to sistēmu meklējumiem, kuras attīsta personību». (Š.A. Amonašvili)

Skaistums izglābs pasauli, ja vien tas būs vajadzīgs cilvēkiem. Nedrīkst pieļaut, lai mūsu pašu brīnišķīgo Pasauli mēs paši arī iznīcinātu. Lūk, šeit arī ir nepieciešama gan Sirds, gan Garīgums, ir nepieciešama tāda vērtību sistēma, kurā pirmajā vietā ir nevis Nauda un Tēls, nevis Prestižs, bet gan Harmonija – Skaistums – Cilvēka Garīgums Sevī un Pasaulē. To sasniegt ir ārkārtīgi grūti. Taču ir nepieciešams vismaz pamēģināt Skolā, Mājās, dzīvojot, mācot, audzinot. Taču nedrīkst aizmirst to, ka tad, ja to dara, Pedagogam pašam ir jābūt tādam. Personiskais paraugs – kas gan var būt efektīvāks audzināšanas procesā. Nekas cits, nu gandrīz nekas cits. Šeit gribētos piemetināt to, ka šo mērķu sasniegšanai ir nepieciešams izmantot principu: balstīšanās uz pozitīvu audzināšanu. Pozitīvais piemērs, Gaišais un Daiļais, kas ir tevī un manī, Pasaulē un Visumā – tieši tā visa dēļ ir vērts dzīvot un tiekties dzīvot labāk.

Vislaimīgākais cilvēks ir tas, kurš dara un dod, ko vien spēj. Cilvēkā visaugstākais un vislabākais ir Dievs, un Dieva valstība ir ikviena no mums. (Mērfijs D. Tavs apziņas spēks)

Tas viss ir nepieciešams, lai kļūtu Laimīgs, Pilnvērtīgs un Harmonisks. Kad cilvēks realizē savu cilvēcisko potenciālu – viņš kļūst par Cilvēku. Un tā nav tautoloģija. Tad gan Cilvēks un sabiedrība, gan Pasaule, gan Ģimene, protams, būs Laimīgi, Pilnīgi, Harmoniski. Harmonija, protams, mēdz būt trausla. Toties tā ir mūžīga! Ja kaut vai vienā cilvēkā tā ir, tātad, tā pastāv. Un tā tas ir bijis un, paldies Dievam, ir un, neskatoties ne uz ko, tā tas arī būs.

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail: