Ķemeru kūrorts izsenis bija pazīstams pateicoties saviem karstajiem dūņu un sēra ārstnieciskajiem avotiem. Vēl XVIII gadsimtā vietējie iedzīvotāji saukuši Ķemeru avotu par svētavotu tā dziedniecisko īpašību dēļ. Pirmais starp ievērojamiem Krievijas impērijas valstsvīriem, kas personīgi izmantojis Ķemeru minerālūdeņu ārstnieciskās īpašības, bija Baltijas Ģenerālgubernators Pālens (arī Kaucmindes muižas īpašnieks). Pateicoties viņa pūliņiem, ar ķeizara atbalstu Ķemeros 1938.gadā atklāja pirmo valsts peldu iestādi. Vieta strauji iegūst popularitāti kā kūrorts, un šurp dodas daudz cilvēku no Krievijas iekšējām guberņām, tātad, pārsvarā pareizticīgie. Tomēr Ķemeros ilgāku laiku nav bijis pareizticīgo baznīcas un tikai 1873.gadā “Kroņa nama” (Minerālūdeņu pārvaldes ēkā) telpās tika ierīkots neliels templis, ko nosauca svēto apustuļu Pētera un Pāvila vārdā. Lūgšanas nams bija ārkārtīgi neērts un nepietiekami ietilpīgs (tikai 30 cilvēkiem), turklāt atradās otrajā stāvā, kas apgrūtināja slimniekiem, starp kuriem bija daudzi ar kustības traucējumiem, apmeklējumus.

1888.gadā mācītājs Aleksandrs Agronomovs, kas veica dievkalpojumus šajā iestādes baznīcā, griezies ar lūgumu pie toreizējā Rīgas un Mītavas arhibīskapa Arsēnija, kurā norādīja uz nepieciešamību izbūvēt Ķemeros pareizticīgo baznīcu, lai “apmierinātu gan vietējo iedzīvotāju, gan šurp braucošo vājinieku no visas Krievijas garīgās prasības”. Sākās ziedojumu vākšana baznīcas celtniecībai, kurā visaktīvāko dalību ņēma toreizējais Ķemeru minerālūdeņu direktors, ārsts A. Kuljabo-Koreckis. 1892. gadā baznīcas celtniecībai tika izdalīta zeme, un guberņas arhitekts V.Lunskis izstrādāja tempļa projektu 280 cilvēkiem. 1892. gada 9.jūlijā lika pamatakmeni Ķemeru baznīcai, un svinībās ieradās arhibīskaps Arsēnijs no Rīgas. Notika krusta gājiens no “Kroņa nama” līdz jaunās baznīcas pamatiem, kas atradās apmēram 500 soļu attālumā. Sanāca ļoti daudz tautas, tai skaitā no kaimiņu vasarnīcu vietām, no Rīgas, kā arī daudz citām konfesijām piederīgo. Dievkalpojumu noturēja pats arhibīskaps. Tempļa pamatos iemūrēja dēli ar garu uzraksts, kurā tika pieminēts gan valdnieks imperators Aleksandrs III, gan arhibīskaps Arsēnijs, gan toreizējais ģenerālgubernators, gan Minerālūdeņu direktors ārsts Koreckis, gan guberņas arhitekts Lunskis, “kura tiešā uzraudzībā likti pamati Svēto Pirmo Augstāko Apustuļu Pētera un Pāvila templim Liflandes guberņas miestā Ķemerns, turklāt augšminētā tempļa celtniecība veikta, pateicoties privātpersonu ziedojumiem un no vietējiem materiāliem, ko piešķīris kronis saimniecisko būvdarbu veikšanai” (uzraksts, bez šaubām, krievu valodā).
Pēc gada, 1893.gada 4.jūlijā, notika Ķemeru Pētera un Pāvila baznīcas iesvētīšana, kurā atkal ņēma dalību arhibīskaps Arsēnijs no Rīgas. Iesvētīšanas dievkalpojums sākās piedaloties arhibīskapa dziedātājiem, un tā laikā notika krusta gājiens uz veco baznīcu pakaļ svētajām relikvijām. 1894.gada 10.jūlijā Ķemeros notika īpašas pareizticīgās baznīcas svinības, jo arhibīskaps Arsēnijs nodevis Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila baznīcai vairākas svētbildes, kas viņam bija atsūtītas no Afonas Grieķijā (Dievmātes Brīnumdarītājas svētbildes kopiju, Svētās Iveras Dievmātes kopiju un Svētā mocekļa dziedinātāja Pantelejmona svētbildi).
Pagājušā gadsimta 50-tajos gados templī dzīvoja mūķene Siluana, pasaulīgajā vārda Nadežda Soboļeva. Savu mūķenes vārdu viņa izvēlējās sakarā ar ilgstošo garīgo korespondenci ar Afonas svēto vīru Siluanu, kas vēlāk ticis kanonizēts. Savā laicīgajā pagātnē māte Siluana bija krievu naftas uzņēmēja sieva un dzīvoja Parīzē, turklāt vīrs viņai bija uzdāvinājis villu ezera krastā Ženēvā. Par pīti laicīgajai bagātībai biznesmeņa sieva izjutusi garīgo badu, un kļuva par metropolīta Benjamina (Fedčenkova) garīgo bērnu, jo toreiz viņš bija Parīzes metropolīts. Pirmais novices darbs, kas nākamai mātei Siluānai bija jāveic, izrādījās grīdu mazgāšana trūcīgajās ģimenē. Vienkāršo drēbju trūkuma dēļ bagātnieka sievai bija jāmazgā grīda zīda kleitās. Kad metropolīts Benjamins tika norīkots vadīt Rīgas eparhiju, viņš paņēma līdz jau mūķenes solījumu nodevušo Nadeždu Soboļevu (toreiz viņa jau saukusies sava garīgā tēva vārdā par Siluanu). Māte Siluāna veikusi mūķenes pienākumus Ķemeru baznīcā, dzīvodama mantziņa telpās mazajā 6 m2 istabiņā.
1973.gadā atbilstoši toreizējā metropolīta rīkojumam, par Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila tempļa baznīcas pārzini tika nozīmēts mācītājs Šerafims Šenroks. Pieņemdams draudzes saimniecību, cienīgtēvs Serafims konstatējis, ka templis ir galīgi bēdīgā stāvoklī, baznīcas centrā bija jāizrok milzu bedre, jo koka grīda bija pilnīgi sapuvusi tiktāl, ka apdraudēja dievlūdzēju drošību. Jaunie grīdas dēļi tika novietoti uz betona seguma. Arī baznīcas iekšējai daļai bija nepieciešama restaurācija, vairākās vietās nomainot koka pārsegumus un dekoratīvos elementus. Līdzīgi restaurācijas darbi notika arī baznīcas ārpusē. Iekšējā telpās tika novāktas krāsnis un ierīkota centrālā apkure ar vietējā katla uzstādīšanu, turklāt šī apkure joprojām nevainojami darbojas.
2000.gadā, pateicoties vispārējiem ziedojumiem, uz tempļa tika uzstādīti apzeltīti metāla krusti. Pats cienīgtēvs Serafims teica: “Tagad es varu mierīgi gatavoties tikties ar Viņu, man tikai jāpagūst – pabeigt fasādi, nokrāsot to ar vācu krāsām, izremontēt Jelgavas baznīcu un Pasludināšanas baznīcu (Rīgā), visu sataisot tā, lai vēl kādus 20 gadus arī citi varētu mierīgi kalpot Dievam.” Kā redzams, cienīgtēvs Serafims rāvies pušu starp “trim Dieva žēlastības ugunīm” un Dievs šo iespēju cienīgtēvam ir dāvājis, par ko mēs varam tagad pārliecināties, jo līdz savai nāvei 2000.gada 2.jūnijā viņam bija izdevies paveikt visu iecerēto.
Par cienīgtēva Serafima galveno domubiedru un darbības biedru bija mācītājs Georgs Blāzma, diemžēl tagad arī nelaiķis. Cienīgtēvs Georgs bija neordināra persona. Patiesi mīlēdams savu draudzi kā garīgais gans viņš bija cilvēks ar enciklopēdiskām zināšanām. Pie viņa bieži vien griezās cilvēki ar sarežģītiem jautājumiem attiecībā uz filozofiju un bioloģiju (viņš zinājis no galvas slavenā vācu biologa Brēma “Dzīvnieku dzīvi”). Georga stāsti par jebkuru Dieva putnu vai citu radību pārvērtās par aizraujošu vēsturi vai pat romānu. Būdams cienīgtēva Serafima uzticams draugs un centīgs mācītājs Tēvs Georgs nesis milzīgu artavu restaurācijas darbos un tāpat saglabājies Ķemeru baznīcas draudzes atmiņās. Tāpat baznīcas labiekārtošanā un izdaiļošanā lielu ieguldījumu devusi mūķene Ksenija, kura bijusi līdzās Cienīgtēvam Serafimam visus viņa kalpošanas gadus. Tagad viņa atdusas Dieva mierā Ilūkstes klosterī. Dievs, mielo visu to dvēseles, kas kalpojuši mūsu templim.

No redakcijas. Mūsu žurnāla publikācijām līdz šim bijis pārsvarā tīri laicīgs raksturs – nebūt ne tādēļ, ka esam pilnīgi vienaldzīgi pret ticības lietām – tā gadījies. Vienkārši ticīgie no mūsu autoru vidus (un tādi ir) uzskata, ka attiecības starp cilvēku un Radītāju ir dziļi intīma lieta, ar ko nebūtu ko plātīties masu medijos, it īpaši draudzes ierindas loceklim. Savukārt, Serafima Dregvalda nākotnes plānos ir tieši mācītāja ceļš, turklāt atbilstoši ģimenes tradīcijām. Viņa senčos ir cilvēki, kuri ne vien sludinājuši Dieva vārdu, bet arī savām rokām atjaunojuši vairākus Latvijas dievnamus – gan karu, gan laicīgās varas izpostītus un lemtus bojāejai. Viņš pats, vēl zēns būdams, palīdzējis savam vectēvam, mācītājam S. Šenrokam, Ķemeru baznīcas atjaunošanā. Papildus informācija – pēdējos gados vairāki tūkstoši latviešu, tai skaitā luterticīgo un katoļu, kristījušies pareizticībā. Iespējams, to veicinājusi arhibīskapa Jāņa Pommera nesenā kanonizācija...

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail: