| MEDIAŽURNĀLS IKVIENAM |
SVĒTDIENA, 5. SEPTEMBRIS 00:51 |
LATVISKI ПО РУССКИ |
 |
|
|
|
|
|
Mūziķa stāsts
Man ir 12 gadi un es mācos 6.klasē. Mūzika ir viens no maniem mīļākajiem mācību priekšmetiem. Kāpēc? Dvēsele prasa. Skolotāja dod mums iespēju mācīties ne tikai latviešu tautasdziesmas, bet arī Okudžavu, Ševčuku, Grebenščikovu. Tikai vien man traucē baudīt iemīļoto stundu pilnībā – es neprotu lasīt notis. Par laimi, ir pazīstama meitene, kas apmeklē mūzikas skolu un spēlē klavieres. Lūk, es jau esmu pie viņas durvīm un lūdzos: “Iemāci man lasīt notis!” Lieta izrādās gaužām vienkārša un pēc kādas pusstundas es jau pazīstu vijoles atslēgas pirmo oktāvu no Do līdz La, un vairāk man pagaidām arī nevajag. Es jau taisos iet prom, kad viņa piedāvā:”Pmēģini nospēlēt kaut kādu vienkāršu melodiju, piemēram “Kaķu namu”” Ar pirmo taustiņa nospiešanu es esmu klavieru apburts. Divas dienas pirms savas trīspadsmit gadu dzimšanas dienas (man jau bija nojauta, ka kaut kas notiks) es vasarnīcā mazgājos mucā (saule karsē, bet ūdens mucā ātri sasilst). Lienu ārā, ietinos dvielī un baskājains rāpjos pāri sētai pie kaimiņu skuķiem, kuri spēlē novusu. Tādējādi salaužu roku, bet par mierinājumu dzimšanas dienā es saņēmu sintezatoru Yamaha EZ-30. pēdējo modeli, sintezatoru Roll-Roisu. Sintezators ir mācību, tam nav Pich-bendui, toties katrs taustiņš ir izgaismots – nevienam citam nav tādas funkcijas. Tiko noņēma ģipsi, sākās nodarbības skolas mūzikas studijā. Tomēr skolotāja uzskata, ka vienkārši spēlēt ir par maz, vēl nepieciešams apmeklēt nodarbības solfedžio – zinātni par mūzikas uzbūvi. Nebūtu liela bēda, ka attiecīgās nodarbības ir sestdienās – bet izrādās, ka jau pirmajā stundā man apkārt ir vieni paši sīkie no 1. vai 2.klases, turklāt mācību vielā tie orientējas daudz labāk par mani. Es, septītās klases pusaudzis, stingri nolemju “Pie velna!”, un šī izrādās pirmā un pēdējā solfedžio stunda manā dzīvē. Nākamajā vasarā vasarnīcas apkaimē es iepazīstos ar foršu zēnu kolosālu kompāniju. Mēs ātri sadraudzējamies un vakaros bieži sēžam ap ugunskuru un dziedam dziesmas. It īpaši viens no zēniem vairāk par citiem dzied un superīgi spēlē ģitāru, viņu sauc Dimka. Dimkam ir piecas pusbiezās klades ar paša sarakstītām dziesmām, un vairākas no tām ir tīri neko. Rezultātā mēs sākām mēģināt divatā – sintezators ar ģitāru. Prieki mijas ar sarežģījumiem, sintezatoru pie ugunskura spēlēt nav diez ko ērti, un pamēģini klavieres izvilkt mežā! Jāpērk ģitāra, ko es arī daru, aizbraucis uz Kijevu pie vectētiņa ar vecmāmiņu sagaidīt Jauno Gadu. Kālab būtu jāiet pie skolotājiem, ja ir internets un pirksti paši nokļūst savās vietās? Ap nedēļu notērēju, lai iemācītos spēlēt, vēl kādas trīs, lai vienlaikus varētu arī dziedāt. Pāris mēnešu laikā apguvu akordus, vēl pēc pusgada iemācījos ņemt barreii, pirms tam biju spiest visus akordus vienkāršot. Tā arī bija visa zinātne. Tagad pie ugunskura skan arī manas melodijas, savukārt Dimka pa to laiku sev sarūpējis sitamo instrumentu komplektu un mācās bungot, kaut gan sanāk viņam tā ne visai. Nākamā vasara. Es ar fāteru strādāju celtniecībā un piecpadsmit gadīgajam labi nopelnu – ceineri dienā. Tomēr naudu savāc vecāki, jo ar tādu bagātību es vēl neprotu tikt galā, turklāt pagaidām man tā nauda nemaz nav tik ļoti vajadzīga. Kādu rītu es pamostos ar domu – jāpērk ģitāra un tai pašā dienā man arī nopērk elektroģitāru – visvienkāršāko, bet tāpat sanāca tuvu pie diviem simtiem. Nez kādēļ ar elektoģitāru gāja štruntīgi, vai nu nebiju uzminējis ar instrumentu, vai nu interese samazinājās un pirkums sāka pārsvarā pārklāties ar putekļiem. Par kārtējo notikumu kļuva tas, ka Dimka pabeidza pamatskolu (citu viņu rajonā nemaz nav bijis) un iestājās jaunā vidusskolā. Tur viņš iepazinās ar vēl vienu Andreju, basģitāristu, kas visu prata un mācēja un Kamilu, topošo bundzinieku, kurš gan uz to brīdi vālītes rokās nebija turējis. Un tā mēs sākām mēģināt četratā, jau kā vesela grupa, pat sākām veikt pašu ierakstus ar Andreja mājas datoru, sanāca tīri braši. Oktobrī mēs jau spēlējām pirmo koncertu Dimkas skolā, bet decembrī – solo koncertu klubā “Saksofons”. Pārdabika laime. Pavasarī es iegādājos kolosālus melnos džinsus, un mēs spēlējām Rīgas Klasiskās ģimnāzijas dzimšanas dienā. Bija neiedomājamas bailes. Tas bija koncerts, pirms kura mēs trīcējām visvairāk. Tādas bailes vairs neesam piedzīvojuši nekad. Savukārt, pēdējā zvana dienā es sēdēju skolas priekšā ar ģitāru rokās un mēģināju dziesmu, ko taisījos dziedāt vakarā. Man piegāja čalis, kas gāja garām: Sveiks, tu uz mūzikas skolu ej? Spēlē sen? nē, neeju vis, mācos pats, bet vispār es grupā spēlēju sintezatoru, varbūt esi dzirdēji? nē, dzirdējis neesmu, es mūzikas skolā mācos spēlēt ģitāru. Mani sauc Iļja, esmu atnācis sniegt dokumentus jūsu skolā, mācīšos pie jums. un mani par Andreju sauc. Tas bija Ilja Kirejevs, sportisks, muskuļains jauneklis, kas aizrāvās ar ģitāru un rokmūziku. Personīgo iemeslu dēļ (acīm redzot, manu smadzeņu traucētās darbības dēļ, diez vai kas cits) es ar viņu sāku kontaktēt daudz vēlāk, tikai vienpadsmitajā klasē. Tālāk seko 2007.gada melnais marts. Redzot, ka Dimka bučojas ar manu meiteni, es sadauzu ģitāru un nedaudz Dimkas ģīmi. Dimka parādā nepaliek un pēc tam mēs abi esam tādi skaistuļi, kādus var pameklēt. Tyomēr toreiz viss beidzās kaut kā ļoti vienkārši un jau nākamajā rītā mēs ar Dimku kopā iedzērām vīniņu un spriedām par dzīvi un nākotnes plāniem. Bet 9.maijā mēs uzstājāmies pie pieminekļa atbrīvotājiem. Tas bija furors! Septiņi vai astoņi tūkstoši cilvēku klausījās, kā mēs uzstājamies tādos svētkos. Pirms mums spēlēja pietiekami pazīstama Da’Ba, mēs tūlīt pēc viņiem. Es arī šodien uzskatu šo notikumu par izcilāko savā dzīvē, nerunājot par to, ko jutu toreiz...Bet kā jau viss labais, tas notikums pagāja ātri un daļēji aizmirsies. Ap jauno gadu es atgūstu saprātu. Briesmīgās mokās notiek mana otrā piedzimšana, kļuvu pilnīgi cits. Es vairs nekontaktējos ar Dimku, izbeidzu spēlēt grupā, atgriezos pie draugiem, kurus biju aizmirsis. Draugi bija piedevuši un mēs sākām cieši kontaktēties ar Ilju, kurš ārkārtīgi vēlas realizēt savu radošo enerģiju. Tomēr nedz taustiņi, nedz ritma ģitāra nespēj mums sniegt pietiekamu atbalstu – ir nepieciešama basģitāra, kuru es iegādājos no viena drauga un sāku apgūt. Piecas dienas vēlāk pēc pirkuma mēs jau spēlējām pēdējā zvana laikā skolā. Debija ir izdevusies, bet mums trūkst bundzinieka, kuru tomēr izdodas sameklēt caur kaut kādiem paziņām. Grupas nosaukumu Ilja vienkārši nosapņojis, bet tas visiem iepaticies un mēs esam to paturējuši. Pusgada laikā mūsu grupa PPŠ sacerēja piecpadsmit dziesmas, izpēlējās visādās dzimšanas dienās un arī bija tikusi līdz “Saksofonam”. 2009.gadā mēs jau bijām gandrīz gatavi ķerties pie ierakstiem, bet no mums aizgāja bundzinieks. Mēs ar viņu bijām ilgi cīnījušies, cenzdamies celt viņa līmeni un dažādot izpildījuma stilu, tomēr viņš to uztvēris kā personīgo aizvainojumu. Laimīgā kārtā, viena vara laikā mums izdevies sarunāt ar Kamilu, ka viņš spēlēs mūsu grupā, un mēs sākām mēģināt nedaudz izmainītā sastāvā. Kamilam ienākot, mēs ieguvām pasakainu attīstības tempu, mēs esam ne tikai norāvušies no vietas, bet mūsu ātrumu varētu apbrīnot jebkurš Formulas 1 braucējs, un mēs sākām ierakstīt albūmu “Rinda”. Viss ir pirmo reizi mūžā, viss ir jauns, neizprotams un satraucošs. Pusgada laikā mēs pabeidzām ierakstu un esam ļoti apmierināti ar padarīto darbu, jo mums tagad ir kurp doties un ko atrādīt. Universitātē viens no pasniedzējiem kādudien man saka: “Klau, esmu klausījies jūsu dziesmas internetā.” Vārds pa vārdam, sākam sarunāties un noskaidrojās, ka arī viņu sauc par Andreju, arī viņš spēlē basģitāru un pat dzimšanas diena viņam ir tūlīt aiz manējās. Neiedomājama sakritība! Tā sanāk, ka lai kur es būtu nonācis, man apkārt allaž ir mūziķi un ar tiem kontaktēties ir ārkārtīgi viegli. Par manu profesionālismu, ņemot vērā pašmācības gaitas, vēl būtu pāragri runāt. Tomēr septiņu gadu laikā es iemācījos atšķirt instrumentu radītās skaņas un visai nesen sāku just, ka esmu no sava instrumenta izspiedis visu iespējamo. Nekad agrāk neesmu sajutis kaut ko tamlīdzīgu, atlika vienīgā izeja – pirkt jaunu instrumentu. Lai sameklētu instrumentu, kurā es varētu iemīlēties, biju spiests apstaigāt visus pilsētas mūzikas veikalus, un pēc tam vēl ilgi domāt, vai man tas vispār ir vajadzīgs. Jo lūk, manā dzīvē jau bija moments, kad es biju gatavs iegādāties profesionālo sintezatoru un pēc tam izbeidzu spēlēt sintezatoru vispār. Šoreiz gan es vairs nevarēju atkāpties, nolēmu un iegādājos jaunu instrumentu. Kālab es to visu stāstu: kad es atskatos atpakaļ pagātnē, es redzu ne jau skolu, jo tā bija gandrīz vienāda katru dienu, ne jau to, kā es vadīju gadalaikus, jo tur atkal viss bija briesmīgi sajaukts, bet redzu mūziku. Jo mūzika kā vadlīnija iet cauri manai dzīvei. Viss, kas ar mani atgadījies, visi notikumi un aizraušanās, vai nu atspoguļojās mūzikā, vai nu bija mūzikas izraisīti. Es nomainīju kaudzi preferenču, no kaut kā esmu atteicies galīgi un pilnīgi, pret kaut ko citu iemācījos izturēties iecietīgāk un elastīgāk. Daudz ko esmu izrāvis no savas dzīves ar saknēm, vēl ko vairāk esmu iemīlējis. Par spīta visam, esmu pārliecināts tikai vienā – nav pat jācenšas iedomāties, kas ar tevi notiks nākamajos septiņos gados. Pieredze liecina, ka notikt var viss un pat nedaudz vairāk.
PIEVIENOT KOMENTĀRU
|
|
|
|
|