Piezīmes, kas saskaņotas ar reāla procesa dalībnieka novērojumiem.

    Nesen man gadījās iegūt kārtējo augstāko humanitāro izglītību, atšķirībā no kursa biedru vairuma šim diplomam vajadzēja kļūt par trešo manā kolekcijā. Pirmais tika iegūts vēl padomju laika beigās PSRS, tomēr ārpus Latvijas robežām. Patlaban, rūpēdamies pār mūsu zināšanas līmeni, valsts ir izgudrojusi maģistratūru, pielīdzinādama vecos padomju laikā iegūtos diplomus tikai bakalauriem, zemākajai augstskolas izglītības pakāpei.
Ko mēs īsti tādu ieraudzījām, kādās pārmaiņas bija notikušas pēdējo 20 gadu laikā? Pirmais, kas krita acīs, bija jebkādas precīzi strukturētas mācību programmas trūkums. Katrs pasniedzējs uzskata sevi par pilnīgi patstāvīgu vienību un var darboties pēc sava prāta. Parasti zinātne atšķiras no populāriem nostātiem, ar to, ka zinātnei piemīt sava uz noteiktas skolas balstīta tradīcija. Nav noslēpums, ka zinātniska darba rakstīšanai atbilstoši konkrētām metodēm, šīs metodes būtu jāpārvalda pilnībā. Bez šaubām, humanitāra zinātne padomju laikā bija nenormāli ideoloģizēta, līdz ar to šinī jautājumā nav jāslīkst vispār zināmajās detaļas, savukārt jāpiebilst, ka šai zinātnei bija sava metodoloģija un mēs visi beidzot augstskolu mēs to pārzinājām pilnībā. Pavisam cita lieta, cik laba bija šī metodoloģija, dabiski, tā bija novecojusi un ar kaudzi trūkumu apaugusi, tomēr tā vismaz bija. Pastāvēja skaidri definēti mācību plāni un nevis programma tika pakārtota pasniedzējiem, bet pasniedzēji – programmai. Tāpat eksistēja sava veida humanitāro zinību skola (saprotams, ne jau bez augšminētajiem trūkumiem, kuru žņaugi 90. gadu sākumā, jau bija kļuvuši vaļīgāki.) Secīgi bija skaidrs, kas, kam atbilst, un kāpēc tiek apgūts vienā, vai otrā fakultātē. Līdzīga aina tiek novērota attīstītās Rietumu valstīs. Eksistē savas zinātnieku skolas un pieejas, un speciāla izglītība augstskola atrodas šo sistēmu gultne.
Pie mums un pārējā postpadomiskajā telpā vecās tradīcijas tika atmestas, bet pagaidām nekādas skolas ar jaunām pieejam joprojām nav radušās. Katrs pasniedzējs darbojas pēc saviem ieskatiem, un atbilstoši metodoloģijai, kas viņam tīk (es pārliecinoši varu spriest par humanitāro izglītību, kaut gan man ir stingras aizdomas, ka arī tehniskajās augstskolās, it īpaši, ņemot vērā sakarīgu pasniedzēju aizplūšanu uz Rietumiem pēdējo gadu laikā, stāvoklis diez vai ir labāks). Zinu, ka vienu laiku pat tika ieviesta astroloģijas maģistrantūra, jābrīnās, ka tā vēl nav bijusi alķīmija. Teiksim, vienam pasniedzējam patīk kāds konkrēts filozofijas virziens, otram - pavisam kas cits; viens aizraujas ar Freida psihoanalīzi, otrs apgalvo, ka psihoanalīze esot pseidozinātne – un tā, visos virzienos. Bieži vien, paši pasniedzēji pārņemtas modernas metodes un virzienus pārvalda visai vienkāršotā veidā, kā rezultātā studenti nespēj izveidot priekšmeta vienotu ainu. Galvā krājas kaut kāda putra, rezultātā mēs bieži vien it kā runājam dažādās valodās, viens otru nesaprazdami. Kāds krievu autors šo situāciju raksturojis kā idejisku izgāztuvi jeb pospadomiskās telpas miskasti. Šķiet, ka šī definīcija ir tuvu patiesībai un rezultātā, beigdams mācības, students ir vienkārši apjucis iegūtajā informācijā, kas visumā ir likumsakarīgi, jo tad, kad bijušais PSKP vēstures pasniedzējs ar putām uz lūpām lamā marksismu un tēlo dziļi ticīgu ideālistu, runāt par pēctecību ir diezgan smieklīgi, vienīgi par liekulības pēctecību kā tādu.
Arī pats mācību process izraisīja virkni jautājumu, kaut vai bezgalīgie rakstu darbi, kurus mums nepārtraukti krāmē virsū. Gribētos atgādināt, ka humanitāro izglītību veido ne tikai nepārtraukta referātu rakstīšana, bet arī mutiskā runa. Turklāt, pat grūti teikt, kas būtu svarīgāks – prasme kvalificēti rakstīt, vai labi runāt. manuprāt, humanitāras augstskolas absolventam, būtu nepieciešamas abas. Pārejai mācību procesā nebija neko mainījies, proti, ikdienas nodarbības, lekcijas, semināri. Līdz ar to nebija īsti skaidrs, pa kuru laiku īsti uzdotie referāti bija jāraksta. Saprotams, ka tekstu no tevis vēlējas iegūt katrs pasniedzējs savā priekšmetā. Savukārt priekšmeti visai bieži savā starpā nebija saistīti, bija milzīga izkliede. Vairāki kursi tāpat nemaz netika saskaņoti, un pieauga izjūta, ka viss būvēts pēc principa – kādi pasniedzēji, tādi arī priekšmeti. Bieži vien nebija īsti skaidrs, kādā veidā šī priekšmeti bija izvēlēti. Agrāk tik daudz bija jāraksta tikai neklātienes studentiem, bet tās bija saprotams, jo viņi savācas kopā augstskolā tikai sesijas laikā, semestrī strādādami patstāvīgi. Godīgi sakot, citādi piespiest viņus mācīties nemaz nebija iespējams. Netieku skaidrībā, kālab mūs slogoja vienlaikus gan kā klātiniekus, gan kā neklātniekus. Rezultātā semestra beigās, es, netuvu nebūdams jauneklis, jūtos pilnīgi slims un no zināšanu ieguves vajadzēja ilgāku laiku atgūties, būtībā ārstēties. šādas mācības vairāk atgādināja katorgu, nevis mērķtiecīgu zināšanas padziļināšanu, turklāt lasīt kaut ko papildus neatlika spēka. Personīgais komentārs – iespējams, es šo procesu novērtēju pārāk nopietni, jo centos, lai vidēja atzīme nenolaistos zemāk par 8.5. Labi atceros savu iespaidu, izejot arī no vienas auditorijas, ienākot otrā, un īsti nezinot, kas tad iepriekšējā nodarbībā bijis. Kam šāda izglītība vajadzīga, un ko tā dod? Šķiet, ka visai maz, ja nu vienīgi students vai skolēns tiek pilnīgi nomocīts.
Piezīmēšu, ka arī manu meitiņu, kura mācās sākumskolā, tāpat nospiež izglītības pieeju aplamības. Nav īsti skaidrs, kurš izdomājis normu, ka beidzot pirmo klasi, bērnam jālasa no 45 līdz 60 vārdiem minūtē. Ar attiecīgo latiņu pirmā mācību gada beigās spēja tikt ne vairāk, ka 10% mācāmo. Daži bērni atnāk uz skolu, pat neprazdami visus burtus. Nebūt ne visi vecāki nodarbojas ar saviem bērniem, jo viņu vairums līdz kakliem iegrimis darbos. Ir arī tādi, kas vienkārši nespēj kvalificēti mācīt savus bērnus, un būtu labi ja bērni no šādiem ģimenēm spētu mācību gada beigas kaut kā tikt galā ar Ābeci. Manas meitas skolotāja, oponēdama manai neizpratnei sacīja, ka (lūk) viņas klasē esot meitene, kura lasa, jau gandrīz 100 vārdus minūtē. Neiešu to apšaubīt, iespējams, šī meitene, kā kādreizējais padomju sacensību uzvarētājs Stahanovs, tiešām veikusi trīskāršo normu. Tomēr netieku skaidrībā, kāpēc šī šturmēšana vajadzīga visiem. Rodas sajūta, ka programmas sastāda skolā nekad nestrādājuši cilvēki. Īpaši augsta latiņa rada tikai nervozitāti un stresa situāciju, bērniem zūd velēšanās mācieties vispār. Attālos rezultātos es nupat novēroju uz divu pusaudžu piemērā. Tie bija manu draugu bērni, kuriem es palīdzēju sagatavoties vienam no pamatskolas eksāmeniem. Abi zēni būdami pietiekami sakarīgi, un ne būt ne slaisti, pamatskolas beigām tuvojās ar nulles zināšanām humanitārajos priekšmetos. Viņiem pilnīgi trūka iemaņas strādāt ar tekstu, mācīt pēc izlasīšanas izcelt galveno un atstāstīt. Viņiem trūka zināšanas par elementāriem faktiem un notikumiem.
Atgriežoties pie savam studijām, atzīmēšu, ka programmas pārblīvējums, rada tādu situāciju, ka diploma darbam mācību laika, nebija kad pieķerties. Nebija citas izejas, darbs pie diploma bija jāatliek uz pēdējo semestri, bet diploma tēma bija jāapstiprina otra mācību gada sākumā. Kas gan ir pilnīgs murgs, jo ko es spēju pateikt par tēmu, ja neesmu sācis ar to strādāt. Neskatoties uz visiem organizācijas tūkumiem, mums centās ieskaidrot, ka mūs gala rezultāts ir tieši diplomdarbs, bet viss pārējais ir sīkumi, domāti vispārējam līmenim. No diplomdarba tika prasīts zinātniskas pieejas dziļums un problemātisko uzskatu plašums. Kāds, piedodiet, plašums, kad diploms bija jāizstrādā aulekšiem. Vienlaikus diploma aizstāvēšanas laikā plauka aizkulišu intrigas un vienošanās starp pasniedzējiem. Dievs nedod - nonāksi interešu konfliktu zonā. Savukārt, ja starp pasniedzējiem valda draugu būšana, varēja neko nesaspringt ar garantēto augstu atzīmi. Šādā situācijā par objektivitāti spriest ir grūti.
Nez kā dēļ tagad ir ignorēta kursa darbu pieredze. Savu pirmo studiju laikā bija iespējams turpināt aplūkot vienu un to pašu problēmu, to pakāpeniski padziļinot un paplašinot. Es savā laikā vienā kursā aplūkoju, kādu tēmas aspektu, nākamajā citu, tā pakāpeniski tuvodamies diplomam. Tolaik katru gadu notika kursa darbu aizstāvēšana, kas tevi sagatavoja gaidāmajai diplomdarba aizstāvēšanai. Dabiski, aizstāvot kursa darbu nebija nedz recenzentu, nedz lielas komisijas, tomēr tu strādāji kopā ar zinātnisko vadītāju, apguvi prasmi rakstīt un noformēt šādus darbus pienācīgā veidā. Gadījumā, ja tevi neapmierināja tēma, vai zinātniskais vadītājs (nepatika, neveidojas savstarpējas attiecības), tos varēja nomainīt, jo zināms, ka cieša sadarbība nebūt ne vienmēr, starp studentu un vadītāju radās nesaskaņas, bet diskomforts un strīdi tikai traucē darbu.
Savukārt jāatzīst, vissarežģītākie un darbietilpīgāki kursi tika salikti mācību sākumā, bet beidzamajos kursos, starp mums un pasniedzējiem veidojas pavisam citas attiecības, proti, mūs cienīja. Mācību beigās, ar mūsu mocīšanu vairs neviens nenodarbojas un sākt izstrādāt diplomdarbu varēja jau ceturtajā kursā. Es uzskatu, ka tā arī bija produktīva pieeja. Tagad, studējot maģistrantūrā, kursa darbu nebija nemaz, bet to vietā bezgalīgs daudzums bezjēdzīgu referātu. Tēmu izkliede bija tāda, ka nekas cits neatlika, ka norakstīt, vai pārkopēt dažkārt mehāniski kaudzi materiālu no vairākām grāmatām. Vēlāk šai kompilācijai bija tikai jāpiešķir šķietamais zinātnisks izskats. Manuprāt, tāds referātu daudzums ir zināma mācību profanācija. Skaidrs, ka pasniedzējam tā ir ērtāk. Nav jāsēž stundām pieņemot eksāmenus. Savukārt referātu iespējams pārlasīt mājās dažu minūšu laikā, toties labuma no tā, studentiem visai maz. Kad tev jāveido rakstu jūra, tas netiek darīts kvalificēti, bet tikai “nogrūžot” kārtējo priekšmetu. Rezultātā, no mācību kursa, pūs līdz nopietni tu apgūsi tikai to tēmu, par kuru esi rakstījis. Es, stulbenis, visu šo jēgu nekādīgi nespēju aptvert, un man ir aizdomas, ka tā arī neaptveršu.
Man gribētos, lai beidzot rastos zinātniskās skolas ar pārdomātu pieeju, bet pasniedzēji grupētos uz šīs pieejas bāzes. Mācību programmu derētu konstruēt atbilstoši nepieciešamības principam, nevis vadoties no vēlmes piebāzt tās ar visu ko. Tāpat, vēlams rēķināties ar skolēnu un studentu uztveres iespējam, proti, nepārsātināt izglītību, nepārvērst to mokās. Man ir aizdomas, ka nerealizējot šos principus, diez vai mūsu humanitārajai zinātnei un izglītībai gaidāmi lieli sasniegumi. Finansēšanas jautājumiem mēs te vispār nepieskārāmies, jo skaidrs, ka arī bez tā, te ir kaudze neatrisināmu problēmu.
Redakcijas komentārs:
Neiedziļinoties augstskolu būtībā, atzīmēsim, ka nav sākumskolā lielāka stulbuma par ātrlasīšanu. Autora raksta viedokli apstiprina tas fakts, ka šīs kroplās idejas izgudrotāji acīmredzot nekad nav dzirdējuši par to, ka psiholoģijā tiek uzskatīta par nopietnu faktoru temperamenta atšķirība. Skaidrs, ka šāda tipa “izglītības organizētāju” noteikti būtu ieteikuši pārcelt Albertu Einšteinu uz iestādi “bērniem ar īpašam vajadzībām”, vai vismaz atstāt pirmajā klasē uz otru gadu. Un vispār jāsteidzas ir tikai blusu ķeršanā.

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail: