1943. gada 13. augustā Latvijas Republikas pirmskara laika pēdējās – 4. Saeimas četru lielāko politisko partiju: Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP), Zemnieku savienības, Demokrātiskā centra un Latgales kristīgo zemnieku un katoļu pārstāvji Latvijas Universitātes profesora Konstantīna Čakstes (1901–1945) vadībā izveidoja Latvijas Centrālo padomi (LCP), kuras mērķis bija atjaunot Latvijā līdz 1934. gada apvērsumam pastāvējušo parlamentāro iekārtu un koordinēt cīņu pret nacistu un nākotnē iespējamo atkārtoto padomju okupāciju.

Uz demokrātiskām vērtībām orientētā LCP bija viens no nozīmīgākajiem nacionālās pretošanās kustības politiskajiem spēkiem otrā pasaules kara laikā Latvijā. Objektīvu apstākļu dēļ LCP nespēja kļūt par visas nacionālās pretošanās kustības centru Latvijā nacistu okupācijas laikā un tika iznīcināta 1945. gadā padomju režīma apstākļos.
LCP bija vienīgā no Latvijā pastāvošām nacionālās pretošanās kustības organizācijām, kas uzturēja regulārus sakarus gan ar līdzīga rakstura organizācijām Lietuvā un Igaunijā, gan Latvijas Republikas diplomātiem Rietumvalstīs. Viens no lielākajiem panākumiem LCP darbībā bija palīdzības sniegšana cilvēkiem, kuri bēga uz Zviedriju, lai paglābtos no abām okupācijas varām. LCP laivu akcijas uzdevums bija pārcelt uz Zviedriju LCP veidojošo politisko partiju pārstāvjus ar viņu ģimenēm, taču izvesti tika arī daudzi Latvijas iedzīvotāji, kuri par organizācijas eksistenci pat neko nezināja. Turklāt, atšķirībā no privāto zvejnieku laivu īpašniekiem, LCP laivas bēgļus uz Zviedriju pārcēla bez maksas.
Aktīvākie LCP laivu organizētāji abos Baltijas jūras krastos bija: bijušais Latvijas sūtnis Zviedrijā Voldemārs Salnais (1886–1948), LCP vadītājs Otrā pasaules kara nogalē Kurzemē Valdemārs Ģinters (1899–1979), LCP Ārzemju delegācijas sekretārs Leonids Siliņš (1916–2005), inženieris Arturs Arnītis (1909–1986), Ventspils elektrostacijas pārzinis Kārlis Ernests Frišenfelds (1912–2001) un citi. Tikpat liela nozīme bija arī bēgļu laivu pārvedējiem – parasti gados jauniem jūrniekiem un zvejniekiem.
Pirmā privātā bēgļu laiva "W Austrālija", kurā atradās četras personas (Ernests Blūms, Žanis Ādolfs Blūms, V. Palma un A. Dreimanis), 1942. gada 23. decembrī izbrauca no Ventspils un 24. decembrī ieradās Slitē (Gotlande). Arī 1943. gadā tikai dažas privātās bēgļu laivas no Latvijas ieradās Zviedrijā. Beidzot 1944. gada sākumā LCP izdevās uzsākt regulāru laivu satiksmi starp Zviedriju un Latviju, kas 1944. gada vasaras nogalē un rudenī sasniedza visplašākos apmērus. Protams, braucieni uz Latviju nevarēja notikt bez Rietumvalstu izlūkdienestu atbalsta, kurus LCP galvenokārt interesēja kā informācijas avots. Ziņas no Latvijas uz Zviedriju LCP nogādāja ar kurjeru vai radioraidītāju palīdzību.
Jebkurš brauciens bija riskants. Nacisti izrēķinājās gan ar notvertajiem laivu braucējiem, gan ar viņu ģimenes locekļiem, kuri bija palikuši Latvijā. Diemžēl arī daļa vietējo kolaboracionistu palīdzēja vācu okupantiem nepieļaut Latvijas iedzīvotāju bēgšanu uz Zviedriju.
Viens no leģendārākajiem LCP dalībniekiem, kurš aktīvi iesaistījās bēgļu laivu pārcelšanā un informācijas pārvešanā, bija Eduards Andersons (1919–1947?).
Līdz E. Andersons 1940. gadam strādāja par matrozi uz tirdzniecības kuģiem. 1943. gada pavasarī viņš Rīgā beidza jūrskolu un strādāja uz upes tvaikoņa "Rostok" par matrozi, bet 1943. gada 5. novembrī, lai izvairītos no iesaukšanas vācu armijā, nelegāli ar laivu, kurā bija astoņi cilvēki, izbrauca no Ventspils apriņķa Ances pagasta Lielirbes ciema uz Zviedriju un 6. novembrī ieradās Gotlandē. 1944. gada janvārī E. Andersons ar L. Siliņa starpniecību iesaistījās LCP slepenajā laivu satiksmes organizēšanā. E. Andersons kara laikā piedalījās daudzos braucienos pāri Baltijas jūrai gan kā sakarnieks, pavadot zināmu laiku vācu okupētajā Latvijā un pēc tam atgriežoties Zviedrijā, gan kā laivas tehniskā personāla darbinieks, pārvadājot bēgļus no Latvijas uz Gotlandi. E. Andersonam kara laikā veicās, jo viņš nekad nenonāca nacistu rokās. Diemžēl pēc nelegālas ierašanās Latvijā 1945. gada oktobrī padomju represīvie orgāni E. Andersonu 1945. gada 5. novembrī arestēja un piesprieda viņam nāves sodu.
Turpinājumā kāds bēgšanas gadījums, kas saistīts gan ar bēgļu pārcēlāja E. Andersona personību, gan latviešu kolaboracionistu nožēlojamo rīcību.
Lai izvairītos no dienesta vācu armijā Ventspils apriņķa Dundagas pagasta Sīkraga ciema Vecklāvu māju iedzīvotājs Armands Cerbahs (1925) kopš 1944. gada jūlija beigām slēpās no nacistu okupācijas varas iestādēm, lai netiktu mobilizēts vācu armijā. 1944. gada augustā viņam kopā ar diviem citiem Sīkraga ciema zēniem – Einaru Jaunupi (1924–1997) un savu brālēnu Lauri Eduardu Cerbahu (1923–2005) neizdevās izbraukt uz Zviedriju no apmēram 10 km attālumā esošā Ventspils apriņķa Ances pagasta Lielirbes ciema. Nākot no Lielirbes pa jūrmalu atpakaļ uz mājām, A. Cerbahs pirmais ieraudzīja divus jātniekus – vācu virsnieku uz balta zirga un kādu vietējo latviešu kolaboracionistu, kuri jāja viņiem pretī. Visi trīs sīkradznieki metās krūmos jūrmalas kāpās. Abi jātnieki šāva uz viņiem, taču par laimi netrāpīja. Kāpā augšā krūmos jātnieki neuzdrošinājās līst, un tādējādi bēgļi izvairījās no apcietināšanas. Krūmos zēni noteikti būtu šāvuši abiem jātniekiem virsū, jo viņiem līdz bija nagana revolveris. Nagans bija iegūts vēl 1941 gadā, kad Vācijas–PSRS kara sākumā padomju karavīri atkāpās no Sāmsalas pāri Irbes jūras šaurumam uz Kurzemes krastu.
Otrais bēgšanas mēģinājums izrādījās veiksmīgs – 1944. gada 12. septembrī plkst. 2 naktī visi trīs zēni ar Eduarda Andersona vadīto laivu izbrauca no Lielirbes uz Zviedriju. Kad cēlās ar mazo laiviņu pie lielās, jūra bija ļoti vētraina, tāpēc aizbrauca mazāk cilvēku nekā laiva varēja uzņemt – 19 pieaugušie un divi bērni. Daudzi bēgļi baidījās tādā laikā sēsties laivā un tāpēc palika krastā. Laivas enkurs bija kaut kur aizķēries un to nevarēja izcelt, tāpēc A. Cerbahs ar savu nazi pārgrieza tauvu. Šo nazi viņš vēl tagad Gēteborgā glabā sev par piemiņu no tiem laikiem. A. Cerbahs, kāpjot no mazās laivas lielajā, pazaudēja vienu kurpi. Otru kurpi viņš tāpēc pats iesvieda jūrā un Gotlandē ieradās basām kājām. Būdami zvejnieku puikas, sīkradznieki palīdzēja stūrēt laivu uz Zviedrijas krastiem, tādējādi dodot laivas apkalpes locekļiem iespēju atpūsties. Jau laivā E. Andersons cienāja visus trīs puišus ar zviedru maizi un desu, bet Zviedrijā iedeva viņiem dažas kronas.
Trīs dienas bēgļi pavadīja Gotlandes salā, pēc tam tika aizvesti uz nometni pie Stokholmas, bet no turienes uz salu ezerā pie Jončopingas (Jönköping). 1944. gada decembrī A. Cerbahs sāka iet meža darbos, vēlāk strādāja tekstilfabrikā, bet pēc tam līdz 1956. gadam brauca uz kuģiem.
Daudzi LCP dalībnieki un atbalstītāji pēc ilgas gaidīšanas Baltijas jūras krastā tā arī nespēja nokļūt Zviedrijā un pēc Otrā pasaules kara nonāca padomju represīvo orgānu rokās. Tas notika tādēļ, ka laivu akcijas nereti bija slikti organizētas. Tāpat LCP rindās bija atsevišķi cilvēki, kuri centās iedzīvoties uz bēgļu rēķina. Savu lomu kā jebkuros laikos spēlēja personisko simpātiju vai antipātiju faktors pret atsevišķām personām, kuras vēlējās bēgt uz Zviedriju.
Kopējā situācija krasi pasliktinājās 1945. gada sākumā, jo nacistu okupācijas vara sāka nepārtraukti vajāt LCP aktīvistus, kuri organizēja laivu braucienus uz Zviedriju, un daudz rūpīgāk apsargāja Baltijas jūras piekrasti. LCP vadības pārstāvji vairākas reizes izsūtīja bēgļiem pretī laivas no Gotlandes uz Kurzemi. Taču līdz 1945. gada maijam veiksmīgs izrādījās tikai viens pārbrauciens, kad 1945. gada 7. martā laiva "Guna" atgriezās Gotlandē no Jūrkalnes ar 58 bēgļiem. Pārējie braucieni no 1945. gada janvāra līdz maijam izrādījās nesekmīgi, un laivas atgriezās Zviedrijā bez bēgļiem no Latvijas. Savukārt Kurzemē esošajiem LCP locekļiem V. Ģintera vadībā vispār neizdevās sadabūt nevienu laivu, ar kuru varētu pārcelties uz Zviedriju. Tādējādi laivu satiksme starp Latviju un Gotlandi, kas 1944. gada otrajā pusē bija samērā sekmīgi attīstījusies, 1945. gada sākumā praktiski pārtrūka.
1945. gada 8. maijā – nacistiskās Vācijas kapitulācijas dienā – Ventspils pilsētas komandants pēc ilgas vilcināšanās oficiāli atļāva izbraukt uz Zviedriju visiem, kas to vēlējās. Tobrīd gandrīz visi Latvijā esošie LCP locekļi, izņemot nacistu arestētos un Liepājas cietumā ieslodzītos, atradās Ventspilī vai tās tuvākajā apkārtnē un daudzi no viņiem mēģināja nokļūt Zviedrijā, lai izvairītos no padomju represijām. Tomēr pat pēc Trešā reiha kraha nacisti ierādīja katram atbilstošo vietu – vāciešiem bija priekšroka arī bēgot, un pirmie cauri ostas vārtiem tika izlaisti kuģi ar vācu karavīriem. Aizkavētā izbraukšana vēlāk jūrā izrādījās liktenīga, jo padomju kara flote lielāko daļu bēgļu laivu un kuģu jūrā aizturēja.
Neskatoties uz visām nepilnībām, bēgļu laivu satiksmes noorganizēšana starp Kurzemes piekrasti un Gotlandes salu bija viens no lielākajiem panākumiem LCP darbībā, jo tādējādi daudzi cilvēki paglābās no abām okupācijas varām. Organizācija neaptvēra visu bēgļu kustību uz Zviedriju, un LCP laivas nebija vienīgās bēgļu pārvadātājas. LCP pārveda vairāk kā 2000 cilvēku, bet kopējais Zviedrijā nonākušo Latvijas bēgļu skaits bija nedaudz lielāks par 4500 cilvēkiem. Lieki piebilst, ka bēgļu laivas bieži vien uz visu mūžu sašķēla daudzas Latvijas ģimenes.
Ja kara laikā neitrālā Zviedrija piekrita uzņemt Latvijas bēgļus, tad pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas tā savu nostāju mainīja un, nevēloties konfliktēt ar PSRS, vairāk neatbalstīja LCP laivu akcijas. Zviedrijas oficiālā nostāja bija nesadarboties ar nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem Baltijā, lai PSRS nevarētu to apsūdzēt par iejaukšanos savās iekšējās lietās. Šādos apstākļos LCP nebija reālu iespēju turpināt laivu braucienus uz Kurzemi. Pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas cilvēkiem atlika tikai izmisuma pilns mēģinājums pārcelties pašu spēkiem no Latvijas uz Zviedriju. Laivu trūkums un padomju militāristu veiktā stingrā Kurzemes piekrastes kontrole bija cēlonis tam, ka pēc 1945. gada maija vairs tikai dažas bēgļu laivas spēja sasniegt Zviedrijas krastus.

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail: