Lai arī esmu diezgan liels galda spēļu cienītājs, līdz šim nevienā turnīrā piedalījies nebiju. Un kālab gan lai es tādos piedalītos? Neesmu es tik ļoti azartisks, lai man būtu nepārvarama vēlme vienmēr un visur pierādīt savu pārākumu. Nav arī tā, ka man būtu ļoti viegli iejusties svešā kompānijā un ka es varētu vienā mirklī dibināt kontaktu ar iepriekš nepazīstamiem cilvēkiem. Taču 101 uzdevuma sarakstā iekļāvu punktu par piedalīšanos kādā galda spēļu turnīrā, un līdz ar to izmantoju iespēju cīnīties par visaugstākajām vietām tuvākajā šādā turnīrā – Katanas „Sēdē 2010”, kas noritēja Baldonē.

Pēdējo reizi „Katanu” biju spēlējis pirms vairākiem mēnešiem, bet spēles variantu bez paplašinājumiem – droši vien, ne mazāk kā pirms gada. Taču šis nav no tiem pasākumiem, kur galvenā panākumu atslēga ir nopietna gatavošanās. Ja jau pat „Stipro skrējienā” varēju piedalīties bez jebkādiem iepriekšējiem treniņiem, būtu dīvaini ar milzu nopietnību gatavoties „Katanas” spēlēšanai.

Pirms piedalīties šādā turnīrā (ja, protams, neesi aktīvs galda spēļu entuziasts, kas pazīst visus regulāros turnīru dalībniekus un viņu vājās un stiprrās puses), galvenais ir pareizi noskaņoties. Nav noslēpums, ka „Katanas ceļotājos” veiksmei bieži ir pat lielāka loma nekā stratēģijai, līdz ar to pārmērīgi satraukties par rezultātiem nav nekādas jēgas. Ja paveiksies – izcīnīsi augstu vietu, ja nē – vari būt pat pēdējais. Līdz ar to piedalīties un labi pavadīt laiku šādos apstākļos ir svarīgāk nekā uzvarēt. Manas personīgās ambīcijas turnīrā aprobežojās ar to, ka nevēlējos būt pats pēdējais.

Lai padarītu šo dienu vēl vairāk atmiņā paliekošu, izlēmu turnīra norises vietā ierasties ar velosipēdu. Kas gan ir tie 30-35 kilometri, kas šķir Baldoni no Rīgas? Lai būtu jautrāk, painteresējos „Sēdes” forumā, vai man nepieteiksies kāds līdzbraucējs. Kopumā pieteicās trīs ceļabiedri, bet turnīra rītā izrādījās, ka divi no viņiem nedaudz kavējās, līdz ar to braucām divatā – es un puisis vārdā Deniss. Labi, ka biju ņēmis vērā viņa piesardzīgo ieteikumu izbraukt par pusstundu ātrāk nekā manis ierosinātajā laikā, jo izrādījās, ka mūsu velobraukšanas sagatavotība bija diezgan atšķirīga. Un nav jau brīnums – laika sadalījums „galda spēles – velobraukšana” mums abiem izrādījās teju diametrāli pretējs. Kamēr es šogad esmu iecerējis ar velosipēdu veikt 3000 kilometrus, tikām Denisam katru nedēļu ir vismaz pāris nopietnas galda spēļu „sesijas”. Līdz ar to 30 kilometri man un 30 kilometri viņam ir atšķirīgas distances.

Kau arī ceļa vidū radās sajūta, ka nokavēsim turnīra reģistrācijas beigas, Baldonē tomēr ieradāmies puslīdz savlaicīgi – vēl bija atlikušas piecas minūtes līdz oficiālajai reģistrācijas slēgšanai. Kāds bija mūsu vidējais braukšanas ātrums, labāk pat nerēķināt – katrā ziņā atceļā uz Rīgu, kad braucu viens, to pašu distanci veicu precīzi divreiz ātrāk.

Turnīra norises vietā man un Denisam sanāca mainīties lomām. Kamēr uz šosejas es biju tas, kurš regulē braukšanas tempu un bārstās ar saviem piedzīvojumiem dažādos veiktajos braucienos, „Katanas” turnīru dalībnieku vidū es biju svešinieks, kas nav īsta „tusiņa daļa”, kas personīgi nepazīst, nedz organizētājus. Tikām Deniss ir ne vien regulārs šādu pasākumu apmeklētājs, bet arī iepriekšējā gada „Sēdes” 2.vietas ieguvējs.

Kopumā turnīrā piedalījās 72 dalībnieki, jaunākajam dalībniekam bija 13 gadu, bet vecākajam – 66. Pilnīgu vienpatņu bija maz – vairums ieradās vai nu kopā ar draugiem, vai pat ar ģimeni. Taču līdzdalībai šādā pasākumā nav svarīgi, vai esi „savējais” vai „svešinieks”, jo pie spēles galda tāpat sanāks iepazīties.

Pamatspēle notika trīs raundos, pēc kuriem četri labākie dalībnieki kvalificējās finālam. Necentīšos šeit skaidrot punktu skaitīšanas sistēmu vietu sadalei vai atstāstīt manu partiju gaitu, jo diez vai tas kādam varētu būt sevišķi interesanti. Varu pieminēt vien to, ka turnīra noslēgumā 72 dalībnieku vidū ieņēmu 25.vietu, kas mani, protams, apmierināja, lai gan mazāk neveiksmīgs trešais raunds būtu ļāvis būt ievērojami augstāk. Taču pasākuma mērķi tika sasniegti – diena bija labi pavadība, biju pietiekami daudz aprunājies ar iepriekš man nepazīstamiem cilvēkiem (ja kas – vēl viens uzdevums no 101 lietas saraksta). Siltajā sezonā gan diez vai piedalīšos vēl kādos galda spēļu pasākumos, jo vasarā vairāk laika cenšos veltīt fiziskām aktivitātēm, bet tas nebūt nenozīmē, ka šis būs mans pēdējais galda spēļu turnīrs.

Vienīgais, kā „Sēdē” nedaudz pietrūka, būtu lielāks internacionālisms. Lai arī vecuma un sociālajā ziņā dalībnieku sastāvs bija raibs, skaidri varēja redzēt, ka turnīra organizētāji nebija varējuši (nebija mēģinājuši? Nezinu, neesmu šajā jautājumā informēts) piesaistīt turnīram nelatviešus. „Katana” tomēr nebūt nav tā spēle, kur valodas barjerai būtu sevišķa loma, un es vismaz būtu priecīgs par nacionāli raibāku dalībnieku kontingentu. Varbūt tāds būs Latvijas Katanas čempionātā, varbūt – nākamā gada „Sēdē”.

Apsveikumi uzvarētājiem un pateicība turnīra organizētājiem!

Izdrukai:

Nosūtīt uz e-mail: