Polilogi.lv
MEDIAŽURNĀLS IKVIENAM SESTDIENA, 28. JANVĀRIS 16:17 LATVISKI ПО-РУССКИ
polilogi.lv EEA Grants SIF EU



Beigu galā neaprakstāmi intīma ir tā sajūta, kad tu publiskā vai ne tik lētā vietā veic netiklas darbības (uz ceļiem, guļus, pastiepies vai pietupies) ar OM-1 kameras slēdzi, liekot aizkariņiem slīdēt sānu kustībā, sinhroni kairinot diafragmas caurumiņu, motivējot to savilkties un tad atlaisties, noķerot 35 milimetrus tās dzīves burvības, kuru īsti pat nevar apjaust. Vēl.
Pēc ļoti saspringtas ceturtdienas uzcēlāmies neparasti agri, ar gandarījumu konstatējot, ka mana iecere pirms brauciena saslimt laimīgā kārtā ir izgāzusies.
Daudzi cilvēki pasaulē ir saskārušies ar to, ka jāizbrauc no savas valsts. Iespējams, tas ir darba jautājumos, iespējams, atpūtai, vai varbūt gluži vienkārši – tāpat. Iemeslu tam var būt ļoti daudz. Taču cik no tiem cilvēkiem, kas kādreiz izbrauc no savas dzimtenes, atgriežas atpakaļ? Daudzas pasaules valstis, tajā skaitā arī Latvija, saskaras ar emigrācijas problēmām. Latvijā arvien vairāk cilvēku dodas uz ārzemēm, uz pastāvīgu dzīvi. Un tā šobrīd ir ļoti aktuāla tēma visā pasaulē.
5.decembrī tika atzīmētā izcilā dokumentālā kino režisora Jura Podnieka 60.jubileja. Diemžēl pats režisors traģiski gāja bojā 1992.gada Līgo dienā nepilnu 42 gadu vecumā. Taču Podnieka filmas joprojām ir ar mums un mūsos.
Novembris iet uz beigām, papildus finansējums Polilogiem nav uzradies – mūs, tā sacīt, “piekāsa”. Varētu sākt čīkstēt par “korupcijas shēmām” un Pasaules netaisnību, tomēr labāk atskatīsimies uz bijušo un ar cerībām raudzīsimies nākotnē.
Stass Šeiko nolēmis iepazīstināt dažus Polilogiem uzticīgos lasītājus ar vēl vienu savu darbu. Te ir gan bērnības atskaņas, gan šīsdienas nelielais rūgtums, gan vērtīga informācija, gan cerība. Viss, kas piederas Ziemassvētku gaidīšanai.
Mūsu dizainere U (vai Olga M) dalās savās rudenīgās domās...
Gan jau, ka no maniem iepriekšējiem rakstiem par un ap UE var lieliski saprast manu motivāciju un mērķi līst šajās patīkami piegānītajās dzīvās vēstures mantojuma vietās jeb, vienkāršāk sakot, graustos, kuros cilvēks nodarbojies ar saimniecisko darbību un defekāciju gan burtiski, gan tēlaini.
(anotācija) Ar raksta pilnu tekstu Jūs varat iepazīties Polilogu krieviskajā versijā
2010.gada vasara. Kā jau tas ir ierasts, Vācijas dzelzceļš Deutschebahn (http://www.deutschebahn.com) sākot ar 17.maiju vasaras mēnešos līdz 31.augustam piedāvā mēneša biļetes braukšanai ar visu veida vilcieniem pa visu Vāciju. Mēneša biļete bērniem un jauniešiem līdz 27.gadu vecumam maksā 246 eiro, pieaugušajiem 299 eiro. Biļete tiek noformēta konkrētam cilvēkam un derīga uzrādot personu apliecinošu dokumentu. Tomēr tikai vienu reizi mēneša laikā vilciena konduktors pieprasīja uzrādīt dokumentu.
Kāda UE kolēģa galerījā ieraudzīju cietuma bildes un atskārtu to, ka nekad vēl neesmu bijis šāda tipa objektā – kur nu vēl bez uzraudzības esošā un pamestā, kur varētu relatīvi brīvi uzturēties, staigājot nebrīvē bijušo cilvēku soda takas.
Pašam man nekad prātā nebūtu ienācis braukt uz Angliju. Nekas, ka līdz šim biju ar šo valsti pazīstams tikai caur Londonu (kurai gan, protams, nekādas īstas saistības ar Angliju nav), plus vēl pavadījis nedaudzas stundas, klīstot pa slēpņiem Stanstedas lidostas apkārtnē. Mūsdienu Anglija manās acīs vismaz pēdējos gados vienmēr ir bijusi rūpnieciska, lietišķa, drūma, viesstrādnieku apsēsta un visādā ziņā nesaistoša zeme, kaut kas līdzīgs, piemēram, Beļģijai. Jā, es varbūt gribētu paviesoties tajā Anglijā, kurā mita “Trīs vīri laivā”, Šerloks Holmss un varbūt pat Dorians Grejs, bet tā diemžēl ir aizgājusi tālā pagātnē, savā vietā atstājot “Britain`s got talent”, musulmaņu ģimenes un Deividu Bekhemu.
Tēma visai svarīga, jo diemžēl katram no mums atgadās likstas, nelaimes un zaudējumi, kad apkārtējo, gan tuvāko, gan tālāko attieksme spēj vai nu kaut nedaudz (reizēm daudz) līdzēt, vai, gluži otrādi, iedzīt izmisumā.
Brauciens, kas ilgi paliks manā atmiņā visādā ziņā, sākās šovasar, 10. jūlija saullēkta laikā. Mēs bijām septiņi, un visiem mums bija viens, vienots galamērķis – Itālija. Kaut arī izbraucām mēs no mājām par pusstundu vēlāk, kā rezultātā viss izbraukšanas pasākums ievilkās par vismaz vienu lieku, neieplānotu stundu, izbraucām tomēr mēs sveiki un veseli. Tātad, sākums nebija nemaz tik slikts.
Lasiet ziņojumu par to, kā Rīgas Klasiskās ģimnāzijas skolēnu mācību firmas Cleverway pārstāvji JAL (Junior Achievement Latvija) paspārnē, būdami republikas konkursa uzvarētāji – piedalījās attiecīgo citu Eiropas valstu komandu vidū sacensībās, kas notika Sardīnijas salā un izcīnīja tur (pirmo reizi mūsu valsts vēsturē) godpilno trešo vietu.
Andrij (tieši tā viņa vārds skan autora, RTU studenta dzimtajā ukraiņu valodā) atšķirībā no vairuma šīs vasaras ceļotāju, kas bija devušies uz Rietumeiropu, apmeklējis Ukrainu un tagad dalās savos iespaidos. Tā kā saturs mums licies visai saistošs, piedāvājam tiem, kam iepazīšanās ar tekstu oriģinālā zem nosaukuma “Записки путешественника”, sagādā grūtības, dažus stāsta fragmentus tulkojumā:
Veca rīdzinieka un apgaismes rūpnīcas veterāna Nikolaja atmiņas
Urban Exploration – aktivitāšu kopums, kuru raksturo dažādas to piekopšanas starta metodes jeb tehnikas, proti: nelegāla iekļūšana jeb trespassing; legāla iekļūšana teritorijā jeb tūrisms; nelegāla ieiešana teritorijā, kas nav norobežota un kuru nesargā - jeb pastaiga parkā.
Vēl tikai dažas dienas – un tad, lūkojoties caur vilciena Rīga – Pēterburga logu, cilvēki dosies jaunajā dzīvē...
Ja jūs interesē, ko izjūt meitene mācību laikā, mainot skolas mainījušos apstākļu dēļ (ne jau tādēļ, ka pati bijusi nesekmīga vai kašķīga), bet vienkārši tāpēc, ka vecāka gadagājuma cilvēki mēdz slimot un pat aiziet viņsaulē, tādējādi izmainot jaunākās paaudzes dzīves stāstu, lasiet Nastjas pieredzes pilnīgāku aprakstu Polilogu krievu versijā zem nosaukuma “Настины школьные скитания”.
 

www.dialogi.lv



Rakstīt redakcijai